Karstajā priekšvēlēšanu laikā 12. Saeimas dienaskārtībā nonāca un neparastā ātrumā atbalstu guva Diasporas likums, kura mērķis ir veicināt daudzo ārvalstīs dzīvojošo Latvijas cilvēku saikni ar dzimteni mūsdienu mobilitātes apstākļos, sniegt viņiem valsts atbalstu un radīt arī labvēlīgus apstākļus iespējamai reemigrācijai. Līdzās politiķiem likuma izstrādē piedalījās arī emigrācijā dzīvojošo latviešu pārstāvji, viņu vidū – juriste Elīna Pinto. Sarunā ar "Jurista Vārdu" viņa vērtē likuma nepieciešamību un tapšanas gaitu, tai skaitā dalās iespaidos par likumdošanas un likumu piemērošanas procesiem Latvijā.
Vai varam sākt ar jurista profesijas izvēli? Vai jūs ietekmēja ģimene?
Jā, Augstākās tiesas tiesnesis Pēteris Dzalbe ir mans tētis. Mūsu ģimenes lokā ir vēl vairāki citi juristi: mana tante Janīna Nollendorfa ir zvērināta notāre, juristi ir arī mana māsīca un brālēns. Nevienā mirklī man netika sniegti "vadoši norādījumi" par profesijas izvēli, tomēr es esmu izaugusi šajā vidē. Mājās vienmēr bija krimināllietu mapes, tētis ļoti daudz strādāja, tai skaitā arī mājās, un es kā vecākais bērns dabiski interesējos par to, ko viņš dara. Tas lika aizdomāties arī par dzīves tumšo pusi, kas parādās krimināllietās. Tētis mani brīdināja, piemēram, nestaigāt pa tumšiem pagalmiem.
Pieaugot man likās, ka jurisprudencē ir iespēja uzzināt, ko nozīmē taisnīgums, par kura ievērošanu vienmēr runāja vecāki un vecvecāki, sakot, ka ir jādzīvo pareizi un jārūpējas par citiem. Tam pievienojās arī iespēja risināt praktiskas problēmas ar intelekta palīdzību. Vidusskolā es padziļināti apguvu matemātiku, mani fascinēja racionālā matemātiskā domāšana, un likās, ka to varēs izmantot jurisprudencē. Treškārt, tā bija vēlme kādam palīdzēt. Visi šie apsvērumi dabiski apvienojās.
Protams, mans tētis vienmēr ir bijis mans morālais kompass. Bija arī skaidrs, ka dažādām jurista profesijām ir dažādas funkcijas. Tiesneša vērtējošā, objektīvā pozīcija man likās ļoti būtiska.
Kāpēc neizvēlējāties specializēties krimināltiesībās līdzīgi savam tēvam, bet cilvēktiesībās?
Iespējams, es gribēju izcelt cilvēkos labo.
Jau studiju laikā Latvijā mani interesēja tiesību starptautiskā perspektīva, cilvēka loma, tiesības un pienākumi attiecībās ar valsti un sabiedrību. Tāpēc izvēlējos padziļināti studēt cilvēktiesības. Daudzu kolēģu juristu acīs līdz ar to nemaz neesmu īsta juriste, jo nenodarbojos nedz ar komerctiesībām, nedz krimināltiesībām. Savukārt tie cilvēki, kas nav juristi, man parasti pieraksta visus šīs profesijas "grēkus".
Kopš esmu aktīvi sākusi darboties sabiedriskajā laukā, mani interesē juridiskie jautājumi, kas saistīti ar latviešiem, kas dzīvo ārvalstīs. Cenšos kopumā saprast jautājumus, kas ir svarīgi cilvēkiem, kuri domā par atgriešanos Latvijā, kā arī par iespējām uzturēt ikdienas saikni ar Latviju. Šajā jomā ir arī daudzi juridiski aspekti – deklarēšanās jautājumi, nodokļu nomaksa utt.
Jūs esat aktīva latviešu emigrantu organizāciju dalībniece?
Līdz brīdim, kad pirms pāris mēnešiem pārcēlāmies uz Vāciju, vadīju Luksemburgas latviešu biedrību. Tagad tās vadību ir pārņēmusi cita mūsu juriste – Marija Fadula. Esmu arī Eiropas Latviešu apvienības prezidijā.
Latvijas sabiedrībā esat kļuvusi plašāk pazīstama saistībā ar darbu pie Diasporas likuma projekta, ko 12. Saeima paguva pieņemt savas darbības noslēguma fāzē. Diemžēl lobisms Latvijā parasti saistās ar šauru grupu slēptu interešu virzīšanu. Jums un jūsu domubiedriem izdevās "izdabūt" Diasporas likumu cauri Saeimai. Kāds bija šis process?
Domāju, ka tas, ko mēs darām, nav lobisms, bet sabiedrības interešu pārstāvība. Ārpus Latvijas atrodas tik milzīga mūsu sabiedrības daļa, ka nevar runāt par Latvijas vai valsts interesēm, nerunājot par šiem cilvēkiem un viņu iespējām iekļauties Latvijas sabiedriskajā un tiesiskajā dzīvē. Mēs nerīkojamies nevienu slēptu biznesa interešu vārdā, mēs nesam idejas, kas ir svarīgas ļoti daudziem Latvijas cilvēkiem, un mēģinām tās pasniegt politikas veidotājiem. Mūsu virsmērķis ir saliedēt Latvijas cilvēkus, nevis šķelt, nenostatīt vienus pret otriem cilvēkus Latvijā un cilvēkus, kas dzīvo ārpus valsts. Neradīt kādu privileģētu grupu iepretim citiem, bet patiesībā izlīdzināt situāciju. Tas arī ir tas trauslais līdzsvars, kas visā šajā procesā ir bijis jāievēro un kas, manuprāt, ir izdevies.
Kā radās ideja par Diasporas likumu?
Daudzi tagad droši vien gribētu būt idejas tēvi, un ļausim cilvēkiem tā justies. No diasporas sabiedrisko organizāciju puses varu teikt, ka mums radās nepieciešamība atrisināt praktiskus, bieži vien pat ļoti sīkus administratīvus jautājumus, kas ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem līdz šim traucēja saiknes uzturēšanu ar dzimteni vai atgriešanos tajā. Tātad likums bija vajadzīgs pirmkārt praktisku iemeslu dēļ. 2017. gada jūlijā notika pirmais lielais ārpus Latvijas darbojošos aktīvistu kopā sanākšanas pasākums – Eiropas latviešu kongress, ko es arī vadīju. Trīs dienu garumā desmit domnīcās tikās gan ārvalstīs, gan Latvijā dzīvojošie latvieši, gan uzņēmēju organizācijas, gan mediji. Šie desmit domnīcu darba rezultāti iezīmēja "ceļa karti", pa kuru, pēc pasākuma dalībnieku domām, vajadzētu virzīties, lai Latvijas simtgadē varētu apvienot pieredzi un zināšanas, ko mūsu cilvēki ir guvuši, dzīvodami ārzemēs, ar tām vajadzībām un iespējām, kas ir šeit uz vietas Latvijā.
Viena no domnīcām kongresā bija par speciāla likuma nepieciešamību. Iezīmējās bažas, ka likuma pieņemšanas laikā var parādīties pretrunīgi viedokļi un ka rezultāts varētu būt sabiedrību šķeļošs. Vienlaikus bija skaidra vajadzība pēc administratīvo, juridisko un citu problēmu risināšanas. Ņemot vērā šo risku, ka var notikt ārzemju latviešu pretnostatīšana Latvijas latviešiem, diasporas organizācijas nolēma likuma ideju nevirzīt, bet strādāt pie praktisko problēmu risināšanas. Savā ziņā bažas apstiprinājās Saeimā, diskutējot par likumu, piemēram, par to, kas ir diaspora. Esmu priecīga, ka veselais saprāts uzvarēja un šīs domstarpības galu galā neapdraudēja visa likuma likteni. Pagāja nepilns gads, tuvojās vēlēšanas, un politiķi izlēma, ka likums tomēr ir vajadzīgs.
Manuprāt, likums ir līdzsvarots un labi uzsver gan būtiskos pamatprincipus, gan vienlaikus risina praktiskos jautājumus. Pats fakts, ka ir šāds likums, manuprāt, ir vēsturisks solis Latvijas tautas konstitucionālās pašidentificēšanās procesā. Mēs esam spējuši pateikt, ka esam liela tauta, kuru neierobežo ģeogrāfiskās robežas. Šis likums jēgpilni papildina citus likumus, tai skaitā Pilsonības likumu, kurā jau ir pateikts, kas ir Latvijas pilsoņu kopums. Diasporas likums definē vēl vienu konkrētu loku – cilvēkus, kam ir noturīga sociāla saikne ar Latviju.
Noprotams, ka tieši definīcijas sagādāja lielākās grūtības likumprojekta tapšanas gaitā.
Svarīgi bija savienot dažādās izpratnes, kas ir cilvēkiem šeit Latvijā un ārpus tās. Ko dažādām pusēm no dažādiem skatpunktiem nozīmē "saikne ar Latviju"? Šīs diskusijas nebija vienkāršas, jo izaicināja ierastās kategorijas, kurās mēs sevi vērtējam. Turklāt – kā šos dažādos priekšstatus izskaidrot un pārvērst juridiskā valodā? Bija jāņem vērā arī Eiropas Savienības tiesiskais regulējums, kas nepieļauj vienas pilsonības, kur nu vēl etniskās piederības nesējiem piešķirt privileģētu stāvokli iepretim citiem. Ne visi arī mūsu likumdevējā saprata, ka ir svarīgi nenonākt pretrunā ar šiem daudzlīmeņu regulējumiem starptautiskā līmenī un nepārkāpt arī taisnīguma principu.
Interesanti, ka šajās diskusijās parādījās arī likuma piemērošanas jautājums, likuma gara un likuma burta izpratnes problēma. Izskanēja, tai skaitā arī no Saeimas Juridiskā biroja puses, ka neviens nepratīs piemērot jēdzienu "saikne" un šāds jēdziens Latvijas tiesību sistēmā nepastāv – jo to nevar atrast likumi.lv meklētājā. Kaut gan starptautiskajās tiesībās šāds jēdziens ir pazīstams, piemēram, ANO Starptautiskā tiesa ir skaidrojusi šādu jēdzienu. Arī Pilsonības likumā ir lietots jēdziens "saikne", skaidrojot pilsonību kā noturīgu tiesisku saikni. Nācās atkal un atkal skaidrot, ka jebkurš likumā lietots jēdziens ir skaidrojams saskaņā ar šī likuma mērķi un to nedrīkst izraut no konteksta un kariķēt. Ir grūti argumentēt ar jēdzieniem, kas ar saturu piepildīti starptautiskajās tiesībās, iepretim burtiskām, gramatiskām interpretācijām. Diemžēl nācās dzirdēt arī tādus secinājumus, ka šī diasporas noturīgā saikne ar Latviju varētu būt tāda pati kā tā, kas izveidojas, piemēram, ārvalstu noziedzniekam, kas saņēmis notiesājošu spriedumu Latvijā, vai ārzemniekam, kas šeit nopircis nekustamo īpašumu.
Ceru, ka ar laiku pieaugs Latvijas juristu likuma piemērošanas prasmes, un to noteikti veicinās aizvien vairāk šādu, ar saturu piepildāmu jēdzienu nonākšana mūsu likumos.
Kāpēc likumu sauc par Diasporas likumu? Kāpēc tika lietots tieši šāds termins?
Es būtu priecīgāka, ja tas tiktu saukts par mobilitātes likumu, jo patiesībā likums taču nav par cilvēkiem, bet par praktiskām lietām, kas ļauj mums uzturēt saikni ar Latviju mūsdienu mobilitātes apstākļos. Likums, manuprāt, arī attiecas galvenokārt uz pēdējo gadu izbraucējiem, kas ir izmantojuši Eiropas Savienības dotās iespējas. Attiecībā uz tā saukto veco trimdu mums jau iepriekš bija regulējums Repatriācijas likumā, kas noteica latviešu tautas atkalapvienošanās iespējas pēc ilgstošajām ciešanu gaitām.
Diaspora ir pretrunīgs jēdziens, ko izvēlējās politiķi. Man liekas, ka tas ietver sevī zināmu pretnostatījumu un atsvešinātību. Neviens, kam ārvalstīs esmu to jautājusi, nav īsti sapratis, kas ir "diaspora" un vai viņš tai jūtas piederīgs. Varu cerēt uz jēdziena izpratnes attīstību un to, kas tas spēs apvienot dažādos ārvalstīs dzīvojošos Latvijas cilvēkus.
Kādi ir likuma lielākie sasniegumi?
Pirmkārt, svarīgs ir simboliskais vēstījums: mēs dzīvojam mobilitātes apstākļos, un vienlaikus mums ir svarīgi uzturēt Latvijas tautas saliedētību, pēc iespējas uzturot mūsu cilvēku saikni ar Latviju. Otrkārt, mēs esam spēruši soli prom no padomiskā normatīvisma un pieraksta sistēmas. Treškārt, šī likuma pieņemšana mums ļāva vēlreiz atgādināt un izprast Eiropas Savienības brīvas kustības pamatprincipus.
Konkrētāk runājot, likumā ir nostiprināti principi, kas turpmāk noteiks Latvijā un ārzemēs dzīvojošo cilvēku attiecības ar valsti. Tai skaitā taisnīgums un vienlīdzīga attieksme. Piemēram, iestādēm būs pienākums ņemt vērā ārzemēs dzīvojošo cilvēku objektīvos apstākļus, kas neļauj viņiem rīkoties tādā pašā veidā kā tiem, kas dzīvo šeit uz vietas. Tas attiecas pirmkārt uz administratīvo pakalpojumu pieejamību. Svarīgi arī, ka turpmāk ārzemēs dzīvojošie varēs piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kur līdz šim nebija iespēju balsot pa pastu. Turpmāk paredzēts izveidot vēlēšanu iecirkņus ārzemēs arī Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Ir paredzēti konkrēti pasākumi, kas atvieglos šīs mūsu daudzkārt minētās saiknes ar Latviju uzturēšanu. Piemēram, būs iespēja deklarēt Latvijā savu sekundāro dzīvesvietu. Jāatzīst, ka Latvijā pastāvošā deklarētās dzīvesvietas sistēma ir radīta, balstoties uz padomju laika pierakstu sistēmu. Tā ir sasaistīta ar milzīgu personas tiesību un pieejamo pakalpojumu apjomu – dažkārt pamatoti, bet bieži arī nepamatoti. Sekundārās dzīvesvietas ieviešana ļaus pārvarēt līdzšinējās problēmas. Piemēram, varēs pieteikt bērnu rindā uz bērnudārzu Latvijā pirms pārcelšanās uz šejieni. Līdz šim tas nebija iespējams – pieteikties rindā bija iespējams tikai pēc tam, kad ģimene jau atgriezās un deklarēja savu dzīvesvietu šeit. Pēc tam, gaidot, kamēr bērns saņems vietu bērnudārzā, vajadzēja dzīvot vai nu uz valsts pabalstu, vai savu ietaupījumu rēķina. Ar deklarēto dzīvesvietu ir sasaistīta arī iespēja saņemt dažādas izziņas, aizdevumus, atbalstu zemnieku saimniecībām un pat tāda lieta kā iespēja rezervēt sev kapavietu dzimtajā pusē. Esam atkāpušies no padomju laika pierakstu sistēmas un pielāgojušies mūsdienu mobilitātes sistēmai.
Esmu pavadījusi neskaitāmas stundas, skaidrojot, arī no Eiropas tiesību viedokļa, ka pārcelšanās gadījumā cilvēkam nevajadzētu rasties pārrāvumiem viņa sociālajās tiesībās. Piemēram, uz Latviju no Luksemburgas pārcēlās ģimene, kas gaidīja bērnu. Kad tika aprēķināts maternitātes pabalsts, tad laika posms, par kuru iemaksas tika veiktas Luksemburgā, netika ņemts vērā. Tādā veidā reemigrants tika nostādīts nelabvēlīgākā situācija par cilvēku, kas strādājis Latvijā. Šī lieta nonāca Eiropas Savienības Tiesā, kura izsniedza prejudiciālu nolēmumu, ka Latvijai šī diskriminējošā situācija ir jāatrisina. Diasporas likuma tapšanas gaita bija laba iespēja šo situāciju atkārtoti atgādināt un panākt, ka likumā tiek iestrādāts vispārējs noregulējums šādām situācijām.
Likums tika pieņemts visai ātrā tempā. Vai tas bija saistīts ar priekšvēlēšanu laiku?
Starta šāvienu likumam deva politiķi. Vispirms to aktualizēja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs no Jaunās vienotības savā ikgadējā uzrunā Saeimai 2018. gada februārī. Pēc tam iniciatīvu pārņēma Nacionālās apvienības deputāts Rihards Kols, vadot likumprojekta izstrādi Saeimas Ārlietu komisijā. Iespējams, politiķus vadīja vēlēšanās uzrunāt diasporas vēlētājus, iespējams, tur bija kāds patriotisks motīvs saistībā ar valsts simtgadi. Iespējams, aizvien lielākā likumprojekta tempa kāpināšana saistījās arī ar vēlēšanos parādīt, cik liels ir katra politiķa ieguldījums. Likums tika pieņemts 12. Saeimas pēdējā sēdē 2018. gada 1. novembrī.
Kas notiks tālāk? Kāda praktiskā darbība sekos? Un vai diasporas organizācijas saredz nepieciešamību vēl pēc kādiem normatīviem aktiem, kas atvieglotu saikni ar Latviju?
Likumā ir daudzas vispārīgas normas, kuru praktiskā iedzīvināšana ir jāveic ar grozījumiem citos normatīvajos aktos vai jāpieņem jauni. To nosaka likuma pārejas noteikumi, kas īsā laikā ir jāīsteno. Tātad svarīgi būs likumu iedzīvināt.
Gribu teikt arī, ka mūsu diasporas organizācijām ir svarīgi uzdevumi – skaidrot ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem viņu pašu atbildību par Latvijas valsti, arī to, ko nozīmē pilsoniska līdzdalība un pilsoņa pienākums sargāt Satversmē nostiprinātās mūsu valsts pamatvērtības, tai skaitā vienlīdzību, vārda brīvību, likuma varu un tiesiskumu. Iepriekš, trimdas laikos, mērķis bija visiem skaidrs un vienkāršs – atjaunot Latvijas brīvību. Tagad, kad mums ir privilēģija dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā, šo mērķi saskatīt varbūt ir grūtāk. Tomēr ir jāsaprot, ka tās vērtības, kurām pateicoties valsts ir brīva, ir jāapliecina un jāsargā katru dienu. Vērojot Latvijā un pasaulē notiekošos procesus, domāju, ka tas būs mūsu nākotnes izaicinājums. Šobrīd, dzīvojot Vācijā, es redzu, cik viegli sabiedrībai ir ieslīgt populismā un naida runā, tai skaitā pret visu svešo. Mēs, kas, dzīvodami ārvalstīs, paši nereti esam šo "svešo" lomā, vislabāk spējam to apzināties. Es ceru, ka diaspora varētu būt šī Latvijas "ārējā sirdsapziņa", kas šaubu brīdī atgādina par mūsu valsts pamatprincipiem un vērtībām, kas ļoti tālredzīgi ir nostiprinātas Satversmē jau kopš pašiem pirmsākumiem.
|
Elīna Pinto Bakalaura grādu tieslietās ieguvusi Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, studiju noslēgumā mācoties attālināti un kopš 2003. gada studijas apvienojot ar darbu Eiropas Savienības institūcijās. Maģistratūras laikā Venēcijas un Strasbūras universitātēs studējusi cilvēktiesības programmā "Cilvēktiesības un demokratizācija" (European Master’s in Human Rights and Democratisation). Ieguvusi sertifikātu Eiropas tiesībās Francijā. Kopš 2003. gada strādājusi dažādos amatos Eiropas Savienības institūcijās: Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorātā, Eiropas Ārējās darbības dienestā (stratēģiskā vadība, krīžu risināšana, drošības politika), Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretariātā, Eiropas Savienības delegācijā pie ANO (Ženēvā un Ņujorkā) u.c. Piedalījusies vēlēšanu novērošanas misijās Āfrikā. Strādājusi arī Tiesībsarga birojā Latvijā. Nesen uz laiku pārtrauksi darbu Eiropas Komisijā, kopā ar ģimeni pārceļoties uz dzīvesbiedra – Luksemburgas diplomāta – jauno darbavietu Vācijā. Aktīvi darbojas dažādās sabiedriskajās organizācijās: biedrības "Eiropas Latviešu apvienība" prezidija vicepriekšsēde, biedrības "Eiropas kustība Latvijā" valdes locekle. Ievēlēta par MK un NVO Sadarbības memoranda padomes locekli un tās pārstāvi Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē. |
|
Diasporas likuma mērķi un būtība 2018. gada 1. novembrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja jauno Diasporas likumu, kas stāsies spēkā 2019. gada 1. janvārī. Likums izvirza vairākus mērķus, tostarp stiprināt diasporas kā neatņemamas Latvijas sabiedrības daļas latvisko identitāti un piederību Latvijai; nodrošināt diasporai iespējas brīvi veidot, uzturēt un stiprināt saikni ar Latviju; sekmēt latviešu valodas un kultūras saglabāšanu diasporā; izstrādāt un īstenot sistēmisku un pastāvīgu diasporas atbalsta politiku un pasākumus, kuri veicina diasporas latvisko identitāti un saikni ar Latvijas kultūru, ekonomiku, tautsaimniecību un zinātni u.c. Likums noteic, ka diaspora ir ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi. Tāpat tajā definēti diasporas organizācijas un remigrācijas jēdzieni. Pēc Saeimas apkopotajām ziņām, no visiem latviešiem un Latvijas valstspiederīgajiem 15 procenti šobrīd dzīvo ārpus Latvijas. Ņemot vērā to, kā arī sabiedrības novecošanos, pieaugošo demogrāfisko slodzi un prognozes par darbaspēka trūkumu nākotnē, konsekventas diasporas politikas īstenošana ir ārkārtīgi būtiska – uzsvērts likumprojekta anotācijā. Likumā definēti diasporas politikas uzdevumi un principi, tāpat noteikta valsts pārvaldes institūciju kompetence diasporas politikas jomā. Vienotas valsts politikas izstrādi diasporas politikas jomā un tās koordinētu īstenošanu, tādējādi uzturot pasākumu sistēmu darbam ar diasporu, nodrošinās Ārlietu ministrija (ĀM). Jaunajā likumā diasporas locekļiem un organizācijām paredzētas tiesības piedalīties diasporas politikas izstrādē un īstenošanā, tostarp iesaistoties ar diasporas politiku saistītu politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu izstrādē un darbojoties Diasporas konsultatīvajā padomē. Tā ir padomdevēja institūcija, kuras mērķis ir veicināt saskaņotu diasporas politikas un ikgadēju prioritāšu izstrādi, kā arī diasporas politikas īstenošanu un novērtēšanu, un tās darbību organizē ĀM. Likumā arī definēta pašvaldības kompetence diasporas politikas jomā. Noteikts, ka pašvaldība var plānot un īstenot pašvaldības diasporas politiku, kā arī sniegt sociālo, materiālo vai cita veida atbalstu, tostarp nolūkā veicināt vai atvieglot remigrāciju. Likums paredz nodrošināt valsts atbalstu, piemēram, diasporas nedēļas nogales skolu un vasaras vidusskolu ārvalstīs darbībai ar pastāvīgu finansējumu un metodoloģiju, kā arī diasporas bērnu neformālās interešu izglītības un latviešu valodas nometņu organizēšanai Latvijā un ārvalstīs. Likums paredz arī citus diasporas atbalsta pasākumus. Noteiktas arī tiesības diasporas pārstāvjiem papildus dzīvesvietas adresei ārvalstīs norādīt vienu papildu adresi Latvijā. Tāpat likums paredz, ka attiecībā uz ārvalstīs gūtā pensijas ienākuma aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli tiek piemērots pensijas neapliekamais minimums tādā apmērā, kādā tas noteikts attiecīgajā ārvalstī. Likums nosaka, ka diasporas politiku finansēs no valsts budžeta līdzekļiem, paredzot atbilstīgu, ilgtermiņā plānojamu un diasporas skaita un aktivitāšu dinamikai pielāgojamu finansējumu. Tai varēs novirzīt arī citus finansējuma avotus. Saeimas Preses dienests |