ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kad Latvijas tiesa izskata civillietu ar ārvalsts elementu, kolīziju normas var norādīt, ka lietā ir jāpiemēro nevis Latvijas, bet gan svešas tiesību sistēmas normatīvie tiesību akti. Likuma "Par tiesu varu" 18. pants un Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 5. panta ceturtā daļa paredz, ka likumā vai līgumā noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī citu valstu likumus un starptautisko tiesību normas. Ar ārvalsts likuma piemērošanu jāsaprot tiesas atsaukšanās uz ārvalsts materiālo tiesību normām nolēmuma rezolutīvajā daļā.² CPL 80. nodaļa "Ārvalsts likumu piemērošana civillietu iztiesāšanā" nosaka, kā Latvijas tiesai ir jārīkojas šādās situācijās. Nenoskaidrojot ārvalsts likuma saturu vai nepareizi piemērojot vai nepiemērojot kolīziju normas, tās kļūst bezjēdzīgas.

Saskaņā ar Latvijas tiesu interneta vietnē atrodamo nozīmēto tiesas sēžu sarakstu Latvijas tiesās oktobrī vien izskatītas vismaz 200 civillietas,³ kurās prasītājs vai atbildētājs ir ārvalsts komersants. Tas nozīmē, ka vismaz 200 civillietās mēneša laikā, neskaitot pārējās civillietas ar citiem ārvalsts elementiem, Latvijas tiesām varētu būt jāpiemēro kolīziju normas, kuru rezultātā jāpiemēro ārvalsts likums. Tomēr Latvijas tiesu interneta vietnē atrodami vien nedaudzi nolēmumi, kuros Latvijas tiesas ir piemērojušas ārvalsts likumus vai kolīziju normu piemērošanas rezultātā vismaz apsvērušas ārvalsts likuma piemērošanu.⁴ Tādēļ, visticamāk, Latvijas tiesas daudzos gadījumos nepiemēro ārvalsts likumu situācijās, kad tiesību normas to nosaka. Arī tiesību zinātnē Latvijā ārvalsts likumu piemērošana ir apspriesta vien dažās publikācijās,⁵ kaut arī noteikumi par ārvalsts likumu piemērošanu civillietu iztiesāšanā Civilprocesa likumā pastāv jau 20 gadus.⁶

Prasības pamats civillietās

Pirms pievērsties ārvalsts likuma piemērošanai civillietu iztiesāšanā, ir būtiski izprast tiesību normas saistību ar prasības pamatu. Prasības priekšmets ir tās apstrīdētās tiesības, tiesiskās attiecības, kuras pastāv starp prasītāju un atbildētāju un kuru esamību vai neesamību prasītājs lūdz tiesu konstatēt, vienlaikus lūdzot aizsargāt savas aizskartās vai apstrīdētās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses.⁷ Kā norādījusi Augstākā tiesa, prasības pamatu veido ap­stākļi (juridiski fakti), ar kuriem tiesību normas hipotēze saista strīda pušu materiāltiesisko attiecību esamību, grozīšanos vai izbeigšanos. Tie ir apstākļi, kas apliecina, ka atbildētājam iestājies noteiktu saistību izpildes pienākums, piemēram, jāatdod nauda, jāizpilda noteiktas darbības.⁸

Tiesību doktrīnā atzīts, ka "likumu neaizrādīšana un pat nepareiza aizrādīšana neatņem prasītājam iespēju panākt taisnīgu tiesas aizsardzību, vēl vairāk tādēļ, ka iura novit curia – tiesai pašai jāzina likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara.⁹ [..] Kā pilnīgi patstāvīgai un neatkarīgai iestādei tiesai jāievēro tikai likums, kuram vienīgi ir noteicoša nozīme priekš tās. Šinī tiesību piemērošanas nozarē tiesa ir pati speciālists, kuram nav vajadzīgi citu lietpratēju slēdzieni. Sakarā ar to tiesa, no vienas puses, nav saistīta ar prāvnieku atsaukšanos uz kādu likumu vai uz prāvnieka priekšā likto likuma iztulkojumu. Arī prāvnieku izdarītā savstarpējo juridisko attiecību kvalifikācija nav saistoša tiesai".