Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

18. Decembris 2018 /Nr.51/52 (1057/1058)

Vienveidīga tiesu prakse kā daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu
2 komentāri
Mg. iur.
Dace Vārna
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Starptautisko un procesuālo tiesību juriste

No Civilprocesa likuma 1. panta pirmās daļas, kā arī Satversmes 92. panta 1. teikuma izriet, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tiesības uz taisnīgu tiesu ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām. Šo tiesību attīstības pakāpe lielā mērā uzskatāma par priekšnoteikumu, lai persona spētu īstenot vai aizsargāt citas Satversmē vai likumā noteiktās tiesības.

Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu ietver ne tikai tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, bet arī tiesisko paļāvību uz tiesas nolēmumu prognozējamību.

Savukārt no Satversmes 91. pantā nostiprinātā, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”, izriet taisnīguma princips: līdzīgi gadījumi izspriežami līdzīgi.

Ar vienveidīgu tiesu praksi tiek nodrošināta taisnīguma principa ievērošana un tiesiskā noteiktība un veicināta sabiedrības uzticēšanās tiesām.1 Savukārt tiesību principu ievērošana ļauj izdarīt secinājumus par tiesas taisnīgumu un tiesas sprieduma leģitimitāti.2

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
14
2
komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
23. Decembris 2018 / 12:22
5
ATBILDĒT
Ļoti aktuāls un argumentēts raksts. Autore turpina Egila Levita rakstā “Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana”, kas publicēts Augstākās tiesas biļetenā Nr. 1, izteiktās tēzes, kā arī Satversmes tiesas tiesneses Santas Osipovas rakstā “Tiesiska valsts vai "tiesnešu valsts"” (JV 27/2016) izteikto brīdinājumu - tiesnešu “eksperimentu” rezultātā, tiesai tiesu spriežot contra legem, bet sabiedrībai (juristiem, advokātiem, citiem tiesnešiem un prokuroriem) par to neprotestējot, pazaudēt tiesiskumu un tādējādi demokrātiju jeb tiesisko valsti. Uzskatu, ka “tiesnešu valsts” risks jau ir iestājies un sabiedrībai ir pēdējais brīdis “protestēt”.

Gatavojam līdzīgu rakstu par tiesu nolēmumu nevienveidību, neprognozējamību un nepamatotību, kurā sniegsim statistikas datus par vairākiem simtiem tiesas nolēmumu vienveidīgos jeb no vienas tiesiskās attiecības izrietošos strīdos, kur pēc klajas ārējas iejaukšanās tiesu spriešanā un bez tiesiska pamata kardināli mainās tiesu prakse, notiek neargumentēta atkāpšanās no judikatūras, un, pamatojoties vien uz tiesu (faktiski – tiesnešu) ieskatu, tiek atcelti likumīgi zemāko instanču tiesu nolēmumi.

Tiesām pašām ir jāattīrās no tienešiem, kuri negrib ievērot likumus, nemāk interpretēt tiesību normas, neciena Latvijas Republikas Satversmi. Tā, piemēram, maksātnespējas procesu administratori to savlaicīgi neizdarīja, pēc tam jau bija par vēlu, un, neskatoties uz milzīgo un efektīvo profesionālās pašpārvaldes organizācijas darbu, sabiedrības uzticība un pacietība jau bija zudusi.

Valstij arī ir jānodrošina efektīva apmācību sistēma tiem tiesnešiem, kas grib un var spriest tiesu, bet Tieslietu padomei ir jāizveido efektīva tiesu nolēmu kvalitātes kontroles sistēma, kas vajadzīga ne tikai sabiedrībai, bet arī pašiem tiesnešiem. Tieši kvalitātes vadības sistēmu, piemēram, TQM, ieviešana ir Rietumu ekonomikas krīzes risinājumu un labklājības straujas ekonomiskās izaugsmes pagājušā gadsimta beigās pamatā. Šie principi ir ieviesti arī valsts pārvaldē un pat armijā.

Šobrīd likums tiesās bieži vien paliek otrajā plāksnē, paražas un tiesas ieskatu stādot pirmajā vietā, piemēram, pierādījumu pievienošana lietai, to juridiskais spēks, pierādījumu pārbaudes kārtība, tiesas iniciatīva jautājumu uzdošanā, lietu atlikšana, pārtraukumi tiesas sēdēs. Atsevišķas Civilprocesa normas tiesās tiek piemērotas kā vadlīnijas, savukārt publisko tiesību princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu” tiek pretstatīts tiesnešu tiesībām radīt tiesības, kas gan E.Levita, gan S.Osipovas jau minētajos rakstos ir atzīts par tiesnešu izņēmuma tiesībām un risku tiesiskai valstij.

Domājams, ka tieši tas rada atšķirīgo tiesu paksi un tiesu nolēmumu neprognozējamību, jo, precīzi ievērojot procesionālo tiesību normas, ir grūti nepareizi piemērot materiālo tiesību normas.
Normunds Šlitke > Normunds Šlitke
23. Decembris 2018 / 12:27
4
ATBILDĒT
Turpinot savu domu (komentāru garuma ierobežojumu dēļ):

Tiesiskums un tiesu darba efektivitāte nav pretmeti. Tas ir panākams vēl precīzāk izsakot procesionālās tiesību normas vai sašaurinot to tvērumu – ar likuma grozījumiem vai piemērošanas noteikumiem. Tas ir panākams arī atsvabinot tiesnešus no “rakstu darbiem” visos gadījumos, kad vien tas ir iespējams, tā atbrīvojot viņu laiku zināšanu apguvei un pieredzes apmaiņai, piemēram, vēl vairāk nolēmumus nosakot rezolūcijas formā, tostarp, izlīgumu apstiprināšanu, nosakot aizmugurējo lēmumu aizmugurējā sprieduma vietā, paredzot saīsināto spriedumu visās lietās, kas netiek skatītas sevišķās tiesāšanās kārtībā vai ar atsevišķu lietu kategorijai noteiktām īpatnībām, un arī dažos no šāda veida lietām, bet(!) ar iespēju pieprasīt pilnu nolēmumu (par papildus valsts nodevu vai drošības naudas avansu) vai rezolūcijas veidā pieņemtā lēmuma mutisku izskaidrošanu klātesošajām pusēm vai puses advokātam, ja lēmums pieņemts rakstveida procesā (tās nav ex parte sarunas!), kas atturētu lietas dalībniekus no pilna nolēmuma pieprasīšanas vai nolēmuma pārsūdzēšanas.

Tēze par lēmumu rezolūcijas formā, kas tiek autoritatīvi mutvārdos izskaidrots, būtu attiecināma uz gandrīz visiem (vai pat visiem) nolēmumiem administratīvo pārkāpumu lietās, kas pēc šāda principa tiek skatītas daudzās valstīs, piemēram, ASV (no personīgās pieredzes, kur kā stūrmanis tiku saukts pie atbildības par tolaik manas mazgadīgās meitas sēdēšanu motorizēta atpūtas plosta priekšgalā, braucot ar 5 km/h ātrumu).

Vienlaikus, ceļot tiesas darba efektivitāti, kvalificētie un autoritāti baudošie tiesneši saņems konkurētspējīgu un finansiālo neatkarību garantējošu atalgojumu. Tikai finansiāli neatkarīgs tiesnesis, kuram, ņemot vērā stingros amatu savienošanas ierobežojumus, kas ievērojami samazina tiesneša iespējas papildus darboties arī citos amatos, kā arī pienākumu ievērot visaugstākos uzvedības standartus, un pienākumu visas tiesneša karjeras laikā pastāvīgi papildināt savas zināšanas, var būt patiesi neatkarīgs un objektīvs.
visi numura raksti
Jurista Vārds
Informācija
Civilprocesa problēmjautājumi
Tieslietu ministrija sadarbībā ar Tiesu administrāciju Eiropas Sociālā fonda projekta “Justīcija attīstībai” ietvaros oktobrī rīkoja ikgadējo tiesību zinātnieku un praktiķu konferenci “Aktuālie Civilprocesa ...
Krista Bērziņa, Zelma Lapiņa
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts nodeva un prasības nodrošināšana darījumu apstrīdēšanas prasībās: problemātiskie aspekti
Civilprocesa likuma 1. pants nosaka, ka “katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā”. Tomēr, lai šim pantam nebūtu tikai ...
Viktors Makucevičs
Skaidrojumi. Viedokļi
Trešo personu regulējuma problēmjautājumi
Viktorija Jarkina, Andris Tauriņš
Skaidrojumi. Viedokļi
Prasības nodrošināšana un pagaidu aizsardzība: aktuālie jautājumi
Daina Ose
Skaidrojumi. Viedokļi
Negodprātīgas tiesību un pienākumu izmantošanas un ļaunprātīgas rīcības izpratne civilprocesā
Godprātīga savu tiesību izmantošana ir normatīvi nostiprināts princips, pēc kura jāvadās jebkurai personai neatkarīgi no tā, vai viņa iesaistās privāttiesiskajās attiecībās ar otru tiesību subjektu, vai arī vēršas ar ...
AUTORU KATALOGS