ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

[1] Šis gads Latvijas vēsturē ieņem un arī nākotnē ieņems īpašu vietu, jo tas ir Latvijas valsts simtgades gads, lielās jubilejas, 1918. gada 18. novembra atceres gads. Šī izcilā notikuma ēnā ir palikusi Latvijas juristiem ne mazāk svarīgs notikums. No pirmajām jaunās Latvijas valsts pastāvēšanas dienām jaunā Pagaidu valdība sāka veikt pasākumus jaunās Latvijas patstāvīgās tiesu sistēmas radīšanai. Jau 1918. gada 6. decembrī Tautas padome pieņēma "Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību".

Līdz ar to šī gada 6. decembrī mēs varam atzīmēt citu jubileju – neatkarīgās Latvijas tiesu simtgadi. Nolikums izveidoja Latvijā trīs instanču tiesu sistēmu. Tā 7. pantā ir teikts: "Kasācijas instance visās lietās ir Latvijas Senāts Rīgā, kurš izspriež lietas koleģiālā sastāvā un iedalās civil-, krimināl- un administratīvajās nodaļās ar kopīgā sēdē vēlētiem priekšsēdētājiem." Ne mazāk svarīgs un nozīmīgs vēsturiskā skatījumā bija 10. pants, kas noteica: "Darīšanu valoda tiesās un tiesu iestādēs ir valsts valoda – latviešu valoda."¹ Šī norma, kura, ar mūsdienu acīm raugoties, liekas pati par sevi saprotama, tajā laikā bija visai svarīga un noteica būtisku pavērsienu tiesu darbā. Lūk, kā raksturo stāvokli Latvijas tiesās vēlākais senators, tajā laikā Sanktpēterburgas Universitātes tieslietu students Kārlis Ducmanis savā 1913. gadā izdotajā grāmatā "Iz Baltijas provinču tiesībām":

"Par mūsu valodas stāvokli Baltijas tiesās (un pašvaldības iestādēs) ir daudz mazāk runāts un rakstīts nekā, piemēram, par tās likteni skolās. Cik maz tā ir tikusi un tiek ievērota mūsu skolās, tikpat maz un vēl mazāk tai ir ticis un tiek ierādīts vietas tiesās. Uz mūsu valodas pabērna stāvokli tiesās jau norāda zīmīgais nosaukums tautas mutē – "jaunās krievu tiesas", tāpat kā vecās tiesas dēvēja par "vācu tiesām". Agrāk, pirms 1889. gada, viscaur, izņemot pagasta tiesas un pa daļai arī citas zemnieku tiesu instances, tiesās valdīja vācu valoda. Kas gribēja tālāk tiesāties, tam vajadzēja meklēt palīgu pie vācu valodas pratējiem, ja pats to neprata. Tagad, ceļojot pa tiesu instancēm, visur vajag krievu valodu, izņemot pagasta tiesās un zemnieku virstiesās, kaut gan arī pēdējās pēc likumdevēja idejas, kā to tūliņ sīkāk apskatīsim, latviešu valoda ("pagaidām") tiek tikai ciesta."²

Ne mazāk būtisks bija arī fakts, ka 700 gadus Latvijas augstākajās tiesu instancēs tiesneši bija tikai cittautieši. Latvieši nebija tiesīgi tiesāt latviešus Latvijā. Tādēļ ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka jau nākamajā dienā pēc nolikuma pieņemšanas Pagaidu valdība iecēla pirmos senatorus, zvērinātus advokātus Jāni Graudiņu un Kristapu Valteru.