ŽURNĀLS Numura tēma

Patika Indras Gratkovskas viedoklis par nepieciešamību lielāku nozīmi piešķirt netiešiem pierādījumiem un to vērtēšanai. Diezgan progresīvi priekš Latvijas. Praksē tas nozīmē Augstākās tiesas noteikto pierādījumu standartu (un domāšanas veida) maiņu, un tas, diemžēl, ir ilgs process. Tas kaut kur saskan ar Stukāna pausto, ka "tiesas nolēmumam ir jābūt balstītam uz pierādījumiem, nevis subjektīviem pieņēmumiem." Ir jāmāca gan tiesa, gan prokurori, gan izmeklētāji saskatīt šauro robežu starp subjektīvu pieņēmumu no vienas puses un pamatotu secinājumu, kas balstīts uz netiešiem pierādījumiem, no otras puses.

Patika arī Stukāna viedoklis par to pierādījumu apjoma ierobežošanu, kas jāpaŗbauda tiesā. Diemžēl, šai idejai ir jāsaskaras ar objektīvo realitāti - lielo pirmstiesas iizmeklēšanas iestāžu pārnoslogotību un nepietiekāmo šo iestāžu darbinieku izglītošanas procesu. Stukāna ideja darbotos apstākļos, kad zinoši un profesionākli darbinieki varētu veltīt pietiekamu laiku noziegumu izmeklēšanai un nosūtīt uz tiesu pietiekami kvalitatīvi izmeklētas lietas.

Patika arī Māra Lejas konkrētika, piedāvājot saīsināt lietu izskatīšanas termiņus.

Labs raksts.
Vairāk šādu viedokļu.
Piekrītu Stukāna kungam un prok.Lejam

Pilnībā piekrītu Stukāna kungam.

Kriminālprocesa likuma 488.un 489.pantus varētu papildināt ar tiesas pienākumu noteikt konkrētu termiņu lietas dalībniekiem lūgumu un pieteikumu iesniegšanai.

Skaidrs, ka taisnība ir Stukānam, tikai to visu var pateikt īsāk un konkrētāk - vienreiz jāizbeidz šīs muļkīgās un nevajadzīgās liecinieku pratināšanas tiesā, un dokumentu pārbaudes un lasīšanas. Tas viss taču jau ir lietā, un ar to visi procesa dalībnieki var iepazīties. Ja liecinieks jau ticis nopratināts pirmstiesas laikā, kāpēc viņš atkal ir jātraucē un jāsauc un atkal jāpratinā tiesā? Kāpēc šādā veidā ir jākavē tiesas process? Izņēmums varētu būt tikai tad, ja aizstāvībai vai tiesai ir pamatota šaubas par liecinieku un tā liecību iegūšanas tiesiskumu. Un cik tad ir to gadījumu, kad liecinieks tiesā liecina pilnīgi ko citu? Jā, advokātiem maksā arī par stundām arī tiesā un prokuroriem arī nav gabaldarbs. Tādejādi tas viss ir nelietderīga līdzekļu ķērnāšana.
Tiesā vajadzētu tērēt laiku tikai abu pušu argumentu uzklausīšanai,- būtībā debatēm, un nekas citam. Tad arī nevilktos tie procesi gadiem, kā tas ir pašlaik.
Kāpēc mums KPL, piemēram, vienkāršotie procesi un pierādījumu pārbaudes neizdarīšana lietā ir saistīta ar apsūdzētā vainas atzīšanu un piekrišanu apsūdzībai? Kāpēc apsūdzētajam obligāti jāatzīst vaina un jāpiekrīt apsūdzībai, lai lietu varētu izskatīt ātrāk - bez nevajadzīgas un birokrātiskas pierādījumu "pārbaudes". Ūn šobrīd KPL 499.pantā vēl viens ierakstītais apsurds - tiesa var pieņemt lēmumu par pierādījumu pārbaudes neizdarīšanu tikai ar nosacījumu, ka 1)apsūdzētais atzīst savu vainu, 2)tiesai pēc materiālu pārbaudes nav šaubu par apsūdzētā vainu un 3) apsūdzētais piekrīt šādas pārbaides neizdarīšanai. Kā var "pēc materiālu pārbaudes", ja šāda "pārbaude" nav tikusi izdarīta, un to likums šajā gadījumā neparedz darīt?
Un vēl viena problēma, kas ir saistīta ar iepriekš aprakstīto. Šobrīd joprojām neviena KPL norma vispār neparedz, ka tiesnesim un tiesai, pirms uzsākt izskatīt lietu, būtu jāiepazīstas ar lietas materiāliem. Un tas šobrīd ir pilnīgi leģitīmi- tiesa uzsāk skatīt lietu, kaut gan nemaz nav iepazinusies ar lietas materiāliem (jo likums to neprasa) un tos nepārzina! Kā domājiet, vai un cik sakarīgi tiesa šādos apstākļos var, piemēram, izlemt pušu pieteiktos lūgumus, piem., par dokumentu pievienošanu lietai vai kādu papildus liecinieku nopratināšanu?
KPL nemitīgi tiek izdarīti dažādi apjomīgi bet praksē nebūtiski grozījumi, bet, tas, kas patiesi un jau sen ir nepieciešams, netiek un netiek grozīts. Der paskatīties šajā ziņā kaut vai uz to pašu Igauniju .