Starptautiskā sieviešu diena Latvijā mēdz izvērsties par psiholoģisku problēmu – vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem 8. marts joprojām saistās ar padomju laika svinībām darbavietās, kuru ietvaros tika sirsnīgi sumināts "daiļais dzimums" un nekāda cīņa par sieviešu līdztiesību nenotika, savukārt jaunākās paaudzes pilsoņiem ir pagrūti saprast, kāpēc martā vēlreiz jāsvin nesen pagājusī Valentīndiena.
Tāpēc ir svarīgi atcerēties šīs sākotnēji tikai sociālistisko partiju svinētās, bet kopš 1975. gada arī ANO līmenī atzītās sieviešu līdztiesībai veltītās dienas dziļāko saturu – prasību panākt dzimumu līdztiesību un novērst sieviešu diskrimināciju un tiesību pārkāpumus.
Latvijas statistika šķietami nav tik dramatiska kā citās pasaules un pat Eiropas valstīs: starp bezdarbniekiem sieviešu ir tikai par 4,3 % vairāk (ES vidēji 11,5 %), bet uzņēmumu vadības līmenī Latvijā sieviešu ir pat vairāk nekā vīriešu (56 %), krietni pārsniedzot ES vidējo rādītāju (36 %). Visbēdīgākā situācija ir ar diskrimināciju atalgojuma ziņā: Eurostat 2017. gada apkopojums rāda, ka Latvijā, tāpat kā visās pārējās ES valstīs, sievietes saņem mazāk nekā vīrieši. Latvijā šī starpība ir 15,7 %, vidēji Eiropā – 16 %, bet mūsu kaimiņvalsts Igaunija šai ziņā ir antirekordiste, jo sievietes pelna par 25,6 % mazāk nekā viņu kolēģi vīrieši.
Kopš valsts dibināšanas Latvijā vismaz politisko tiesību ziņā formāli ir tikusi nodrošināta sieviešu līdztiesība, lai gan pirmajā neatkarības periodā sieviešu loma politikā un sabiedriskajā dzīvē bija minimāla un tā laika latviešu feministes (Īvande Kaija, Aspazija u.c.) tika pakāpeniski izstumtas no visai pilsoniski un "tradicionāli" ievirzītā publiskā noskaņojuma, kam vainagojums, protams, bija izteikti konservatīvais Ulmaņa režīms. Kopš neatkarības atgūšanas situācija radikāli atšķiras, iespējams, padomju okupācijas laika piespiedu "emancipācijas" rezultātā. Jaunākajos laikos Latvijai ir bijusi sieviete prezidente, šobrīd sievietes vada mūsu parlamentu, konstitucionālo tiesu, vairākas ministrijas, Valsts kontroli, Valsts ieņēmumu dienestu un citas nozīmīgas institūcijas, arī tiesu sistēmā sievietēm ir ļoti būtiska loma, jo gandrīz visās juridiskajās profesijās sieviešu ir ļoti daudz – atšķirībā no daudzām citām ES valstīm, nemaz nerunājot par pārējo pasauli.
Tāpēc ārēji šķiet, ka ar sieviešu līdztiesību Latvijā viss ir it kā kārtībā. Tomēr gan iepriekšminētā nodarbinātības statistika, gan dažādas norises publiskajā telpā diemžēl liek domāt par pretējo: joprojām tiek kultivēti arhaiski stereotipi par sievietes "vietu un pienākumiem", plaukst uzmācīgs "tradicionālisms" dažādās formās (iespējams, arī tuvīnās austrumu kaimiņvalsts politikas ietekmē) – no izklaides industrijas zemākajiem slāņiem un agresīviem interneta komentāriem līdz dažāda kalibra pseidoekspertu lekcijām un aktivitātēm, kas dažkārt pamanās ielauzties pat likumdošanas procesā. Vienlaikus vērojamas arī pretējas tendences – patīkami pārsteidza populārā sieviešu žurnāla "Santa" marta laidiens, kas īpaši koncentrējies uz spēcīgu sieviešu dzīvesstāstiem, kā arī nevairās runāt par sāpīgo tēmu – vardarbību pret sievietēm. 8. martā Rīgā notika arī sieviešu solidaritātes gājiens.
Šajā kontekstā 8. marta izpratne ir kā lakmusa papīrs, kas rāda, vai Starptautiskā sieviešu diena Latvijā tiek svinēta tās sākotnējā nozīmē – kā solidaritātes brīdis, kam jāapvieno spēki sieviešu līdztiesības sasniegšanai, vai gluži otrādi – šajā dienā sievietes atkal tiek izceltas kā "daiļais", bet vienlaikus arī "vājais" dzimums.
