ŽURNĀLS Redaktora sleja

Kā dzirdams pēc pirmajām atskaņām, nesen pasludinātais Satversmes tiesas spriedums,¹ kas jau ieguvis apzīmējumu "spriedums kapu lietā", ir būtiski ietekmējis līdzšinējo kārtību, kā lielā daļā pašvaldību tikušas ierādītas kapavietas. Šķetinot lietu, kas ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma par Jūrmalas pilsētas domes izdoto kapsētu darbības un uzturēšanas noteikumu divu punktu satversmības pārbaudi, konstitucionālā tiesa vērtēja ne tikai to, vai Jūrmalas pašvaldības prakse noteikt nomas maksu par ierādīto kapavietu atbilst Satversmei, bet arī skaidri definēja tēzi, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves. Un aizgājēja apbedīšana vistiešākā veidā ir saistīta ar šo cieņpilno attieksmi, kuras sardzē stāv gan Satversmes pirmais pants, gan ievads. Jo, kā spriedumā akcentējusi tiesa, "cilvēka cieņa un katra indivīda vērtība ir pamattiesību būtība".

Caur šo cilvēka cieņas konceptu, nonākot pie atziņas, ka mirušā tuviniekiem nav vis rīcības brīvība, bet gan pienākums apbedīt aizgājēju, kopsakarā ar pašvaldību autonomajām funkcijām un kapsētas kā publiskas lietas statusu, Satversmes tiesa apstrīdētās normas atzina par neatbilstošām Satversmes pirmajam pantam. No tā izriet vairākas konsekvences, kas liek būtiski auditēt līdzšinējo praksi kopumā attiecībā uz samaksas iekasēšanu par pašvaldības atvēlēto vietu aizgājēju apbedīšanai.

Kā jau tas ierasts pēc Satversmes tiesas spriedumiem, arī šoreiz tiek pausts gan apjukums, gan neziņa, jo tiesa, lūk, spriedumā nav sniegusi atbildes uz visiem jautājumiem, kā arī nav iedevusi skaidru recepti, kā pašvaldībām rīkoties turpmāk. Piemēram, vai pašvaldībai bez atlīdzības ir jāpiešķir arī niša kolumbārijā, kur glabāt urnu ar aizgājēja pelniem, ja nelaiķi izlemts kremēt, nevis guldīt zemes klēpī; vai pašvaldībai ir pienākums atsaukties personas iesniegumam un bez maksas piešķirt – rezervēt priekšdienām pat trīs un četras apbedījumu vietas u.c. Atsaucoties uz šiem un citiem apsvērumiem, pārejas perioda neskaidrības apstākļos atsevišķas pašvaldības metas otrā galējībā, paužot, ka minētie pakalpojumi tiks samazināti teju līdz minimumam. Tā, piemēram, kāda pašvaldība iepriekš savā īpašumā esošajā kapsētā, par vietas atvēlēšanu iekasējot vairākus simtus eiro, ļāvusi apbedīt arī pašvaldībā nedeklarētas personas, ja tāda bijusi tuvinieku vēlme, bet turpmāk tas būšot liegts. Var piekrist, ka pašvaldības pakalpojumi ir skatāmi kopsakarā ar iedzīvotāju juridisko piesaisti konkrētai administratīvajai teritorijai, tomēr diskutabli, vai, raugoties plašāk un pēc būtības, tas viennozīmīgi attiecināms arī uz apbedīšanu.

Pārsteidz, ka līdz šim publiski, bet vairāk gan neformāli, dzirdētajās diskusijās par turpmāko rīcību attiecībā uz kapavietu piešķiršanas kārtību joprojām ir runa vienīgi par saimniecisku darījumu. Tiek rēķināti pašvaldībām ar Satversmes tiesas lemto nodarītie zaudējumi (proti, neieņemtā summa), izskan formulējumi, ka trīs un četrvietīgu kapavietu rezervācija uzskatāma par ekstra klases pakalpojumu un šī iemesla dēļ maksu tieši par "rezervāciju" prasīt drīkst. Tiek aplēsts, kā nepieļaut nepiederošu personu iekļūšana tajos kapos, kuru īpašniecei – konkrētajai pašvaldībai – cilvēks, dzīvs būdams, nav maksājis nodokļus, tiesa, piemirstot faktu, ka to gan dara viņa tur mītošie tuvinieki. Rodas sajūta, ka vismaz pagaidām vietvaras nevis lemj par jaunu kapsētu apsaimniekošanas kārtību, kas, iespējams, valstī varētu būt vienota, bet gan vienkārši meklē risinājumus tam, kā arī turpmāk iekasēt maksu.

Lai gan Satversmes tiesa savā spriedumā konkrētās tēmas ietvarā jo īpaši uzsvērusi vispārcilvēcisku vērtību konceptu, tostarp cilvēka cieņas aizsardzību arī pēc nāves, šā brīža diskusijā par to, ko iesākt tālāk, šis aspekts vispār pazūd. Jā, patiesi ir jāizvērtē, par ko būtu pamats iekasēt samaksu, un pašvaldībām ir vajadzīgas atbildes. Tās būs arī jāatrod, taču šajā meklēšanas procesā nedrīkst pazaudēt to fokusu, kā konstitucionālā tiesa raudzījusies uz aplūkotajiem jautājumiem – caur cilvēka cieņas aizsardzības, nevis saimnieciska darījuma prizmu. Citādi nav izslēgts, ka šī tēma apmetīs loku un atkal nonāks Satversmes tiesas redzeslokā.