ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

[1] Civillikuma (turpmāk – CL) 2369.–2392. panta noteikumi, kas regulē prasījumus no netaisnas iedzīvošanās, pēc būtības negrozītā, taču saīsinātā veidā ir tikuši pārņemti no attiecīgajiem 1864. gada Vietējo civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) 3680.–3736. panta noteikumiem par atprasījumu neesoša parāda izpildījuma dēļ.¹

Vispārēji raksturojot minētās VCL un CL normas, kas regulē netaisnas iedzīvošanās institūtu, juridiskajā literatūrā arvien ticis uzsvērts, ka šīs normas seko romiešu tiesībām (jeb romiešu tiesību doktrīnai)² un atbilst pandektu tiesību tradīcijām.³ Un, tik tiešām, atbilstoši romiešu (pandektu) tiesību sistēmai⁴ CL 2369.–2383. pantā regulēts neesoša parāda izpildījuma atprasījums (condictio indebiti), CL 2384.–2386. pantā regulēts nākoša notikuma izredzē izpildītā atprasījums (condictio causa data causa non secuta, resp., condictio ob causam datorum), CL 2387.–2388. pantā regulēts atprasījums netikumīga vai pretlikumīga pamata dēļ (condictio ob turpem vel iniustam causam) un CL 2389.–2390. pantā regulēts atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ (condictio sine causa).⁵ Turklāt no terminoloģijas viedokļa ne tikai Latvijas,⁶ bet arī, piem., Vācijas un Šveices juridiskajā literatūrā norādīts, ka, ņemot vērā romiešu tiesību ietekmi, prasījumi no netaisnas iedzīvošanās tiek dēvēti arī par kondikcijām.⁷

Līdzās šiem klasiskajiem atprasījumiem jeb kondikcijām CL 2391.–2392. pantā ir noregulēts arī t.s. vispārējais atprasījums iedzīvošanās dēļ. Jautājumam par šī subsidiārā prasījuma nepieciešamību, pielietošanas jomu un vietu netaisnas iedzīvošanās institūta tiesiskajā regulējumā līdz šim tikusi veltīta pietiekami liela uzmanība,⁸ tostarp izteikti kritiski viedokļi,⁹ par kuriem notikusi diskusija,¹⁰ kā arī izteikti priekšlikumi tiesiskā regulējuma izmaiņām.¹¹ Taču minēto viedokļu un priekšlikumu tuvāka aplūkošana nav šī raksta uzdevums, jo līdzšinējā tiesu praksē CL 2391.–2392. panta izpratne un piemērošana principā nav radījusi problēmas.

[2] To pašu nevar teikt par CL 2389.–2390. pantā regulēto atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ (condictio sine causa), kas praksē tiek izmantots visbiežāk, lai prasības tiesvedības kārtībā atprasītu netaisni iedzīvoto.

No vienas puses, šī prasījuma plašo pielietojumu praksē cita starpā attaisno tas, ka – atšķirībā no condictio indebiti (skat. CL 2369. p. 1. d., 2373. p.) – atprasījumam jebkāda pamata trūkuma dēļ nav nepieciešams, lai atprasāmā izpildījuma izdarīšanas brīdī prasītājs būtu atvainojami maldījies par attiecīga pienākuma esamību, jo pietiek ar to, ka atprasāmais izpildījums ir nonācis, resp., atrodas, atbildētāja mantā bez jebkāda tiesiska pamata (skat. CL 2389. p.). Tā kā uz abu šo atprasījuma tiesību priekšmetu attiecas vieni un tie paši noteikumi (skat. CL 2376.–2380., 2390. p.), prasītājam var būt izdevīgāk pamatot savu prasību nevis ar CL 2369. pantu, bet gan ar CL 2389. pantu.¹²

Taču, no otras puses, dodot CL 2389. panta iztulkojumu, Augstākās tiesas jaunākajā praksē šīs normas piemērošanas joma ir tikusi būtiski sašaurināta, to reducējot vien uz gadījumiem, kad atprasāmā izpildījuma iegūšanai jau no paša sākuma nav bijis tiesiska pamata (skat. [5] punktu). Uzreiz jāteic, ka šāds likuma iztulkojums ne tikai ierobežo minētā atprasījuma praktisko pielietojamību, bet arī ignorē CL 2389. panta otrajā daļā noteikto, ka attiecībā uz atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ (condictio sine causa) "nav nekādas nozīmes", vai atprasāmā izpildījuma "iegūšanai nav bijis pamata no paša sākuma jeb vai pamats, kas agrāk ir bijis, vēlāk atkritis". Turklāt analoģiska norma ir ietverta arī CL 2369. panta otrajā daļā attiecībā uz neesoša parāda izpildījuma atprasījumu (condictio indebiti): "Ir vienalga, vai maldīgi samaksātam parādam no paša sākuma nav bijis tiesiska pamata jeb vai tas zaudējis spēku tikai vēlāk."

[3] Šī raksta uzdevums, pirmkārt, ir atspoguļot Augstākās tiesas jaunākajā praksē doto Civillikuma 2389. panta sašaurināto iztulkojumu, kā arī mēģināt izprast šāda iztulkojuma iespējamos iemeslus.

Otrkārt, raksta uzdevums ir no vēsturiskā un salīdzinošā viedokļa (ņemot vērā šī jautājuma izpratni līdzīgās tiesību sistēmās) noskaidrot, resp., ar praktiskiem piemērveida gadījumiem raksturot to, kas patiesībā ir saprotams ar CL 2389. panta otrajā daļā paredzēto tiesiskā pamata vēlāku atkrišanu kā vienu no alternatīvajiem priekšnoteikumiem šajā pantā regulētajam atprasījumam jebkāda pamata trūkuma dēļ (minētais vienlaikus palīdzēs noskaidrot arī CL 2369. p. 2. d. izpratni).

II. Stāvoklis jaunākajā tiesu praksē

[4] Atklājot CL 2389. panta saturu un jēgu, Augstākās tiesas jaunākajā praksē jau vairāku gadu garumā – no sprieduma uz spriedumu – vispirms ticis citēts šī panta komentāru pirmais teikums,¹³ proti, "atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ (condictio sine causa) ir iespējams šādos gadījumos:

1) ja izpildījums ir izdarīts uz spēkā neesoša tiesiska darījuma pamata vai vispār bez jebkādas izpildījuma devēja un izpildījuma saņēmēja norunas par tiesisku attiecību nodibināšanu;

2) ja atprasāmais priekšmets ir nonācis atbildētāja mantā nevis ar prasītāja dotu izpildījumu, bet gan citādā veidā".¹⁴

Tālāk Augstākā tiesa ir norādījusi uz juridiskajā literatūrā pausto atziņu,¹⁵ ka "atprasījums no netaisnas iedzīvošanās var rasties tad, ja iedzīvošanās ir netaisna ne vien no vispārējās morāles viedokļa, bet kad arī pašam ieguvumam nav tiesiska pamata".¹⁶

Turklāt, atsaucoties uz CL 2389. panta komentāru sadaļu, kurā veikts condictio sine causa salīdzinājums ar condictio indebiti,¹⁷ Augstākā tiesa cita starpā norādījusi, ka "atprasījums jebkāda pamata trūkuma dēļ ir iespējams tad, ja izpildījuma devējs izpildījuma izdarīšanas brīdī ir zinājis, ka izpildījumam nav tiesiska pamata".¹⁸ Šeit gan jāpiebilst, ka CL 2389. panta komentāros konkrētajā vietā nav likts uzsvars uz to, ka izpildījuma devēja zināšana par tiesiskā pamata neesamību ir obligāts priekšnoteikums tam, lai varētu izlietot CL 2389.