ŽURNĀLS Viedoklis

Pirms gada un diviem mēnešiem, saceļot milzu ažiotāžu gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, tika aizturēts Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs. Pēc atbrīvošanas viņam tika piemēroti četri (!) dažādi drošības līdzekļi, tostarp aizliegums ieņemt amatu un pildīt pienākumus, lai arī prezidents izrādīja pilnīgu pretimnākšanu sadarbībai ar izmeklēšanu.

Tā laika publikācijas plašsaziņas līdzekļos atspoguļo, ka faktiski visas valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidents, Ministru prezidents, finanšu ministre, ekonomikas ministrs, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja, ģenerālprokurors, KNAB vadītājs un citi – publiski steidza izteikties par aizturēšanas faktu, atkāpšanās nepieciešamību un vairāki "drosmīgie" – pat par I. Rimšēviča vainu dažādos nodarījumos.² Neapskaužamā situācijā nonāca tā brīža tiešie lēmumu pieņēmēji kriminālprocesā – KNAB izmeklētāji un tiesu varai piederīgie izmeklēšanas tiesneši, kad pirms atsevišķu lēmumu un nolēmumu pieņemšanas Ministru prezidents publiski jau bija paudis, ka un kādi drošības līdzekļi tiks piemēroti³ vai ka tie netiks atcelti.⁴

Lai arī situācija patiesi bija sarežģīta un izaicinoša – gan Latvijas demokrātiskā iekārta, gan tiesiskuma izpratne kā Latvijas valstij, tā arī I. Rimšēviča aizstāvībai noteica tikai vienu iespējamo risinājuma ceļu – izmantot tos tiesiskos mehānismus, kurus nosaka Latvijas likumi un Latvijai saistošie Eiropas Savienības un starptautiskie tiesību akti. Vai Latvijai tas izdevās? Diemžēl nē, ko apstiprina Latvijas Republikai negatīvais EST nolēmums, kas diemžēl arī starptautiskā līmenī nes līdzi bažas par Latvijas iespējamu novirzīšanos no tiesiskuma. Lai arī zaudētājs šajā procesā ir Latvijas valsts, lauvas tiesa kritikas adresējama tieši tiesībsargājošo iestāžu – KNAB un Ģenerālprokuratūras – virzienā.

No visa, kas tika pausts tieslietu ministra, ģenerālprokurora un KNAB vadītāja kopīgajā preses konferencē 2019. gada 26. februārī pēc EST nolēmuma saņemšanas, var piekrist tikai vienam, proti, ka EST nolēmums I. Rimšēviča un Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) prasībās pret Latvijas Republiku saistībā ar I. Rimšēviča atbrīvošanu ir bezprecedenta lieta ne tikai Latvijā, bet arī EST praksē, tāpēc vairākas EST atziņas ir jaunums arī Eiropas līmenī.

Vienlaikus gan jāuzsver, ka EST nolēmumā atziņu būtu bijis vēl vairāk, ja vien Latvija būtu pienācīgi novērtējusi EST lomu un kompetenci un iesniegusi lietas iztiesāšanai nepieciešamos pierādījumus. Diemžēl bez pierādījumiem EST varēja vienīgi izlemt prasības pamatu, kas attiecas uz KNAB lēmuma nepamatotību, savukārt pārējie prasības pamati tika atstāti neizvērtēti, tostarp smaga pārkāpuma jēdziena iespējamā interpretācija un pārkāpuma konstatēšanas kritēriji, proti: vai smagu pārkāpumu var konstatēt neatkarīga tiesa, kas skatījusi lietu pēc būtības, attiecīgi nodrošinot nevainīguma prezumpcijas principa ievērošanu, vai to var konstatēt arī administratīva iestāde; vai tiesas nolēmumam jābūt galīgam, vai pietiek ar vienas instances tiesas nolēmumu; vai un kādi ir iespējamie izņēmuma gadījumi ārkārtējos apstākļos.