Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību pārākuma principu Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) noteica jau 1964. gadā ar Costa v. ENEL1 lietu un turpmāk attīstīja ar spriedumiem 1970. gada Internationale Handelsgesellschaft2 un 1977. gada Simmenthal3 lietās. Šie spriedumi lika pamatu visai ES tiesību sistēmai, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Rakstā aplūkota spriedumos minēto atziņu attīstība un mēģināts noskaidrot, vai tiešām šis princips ir spējis saglabāties nemainīgs kopš tā ieviešanas.
Pirms sākt iedziļināties pārākuma principa būtībā, ir jāsaprot un jāņem vērā, ka praksē pastāv divas tā "versijas": vienu pauž EST un institūcijas, bet pie otras pieturas tiesību piemērotāji dalībvalstīs. Pirmā paredz beznosacījumu ES tiesību dominanci jebkādos apstākļos, bez iespējas piemērot jebkādus izņēmumus. Dalībvalstu izpratne savukārt balstās uz gluži pareizo pieņēmumu, ka bez dalībvalstīm nebūtu ES, tātad jebkādi ES noteiktie principi var tikt iedzīvināti praksē tikai un vienīgi caur nacionālo tiesību sistēmu un institūcijām, pār kurām ES iestādēm nav nekādas tiešas teikšanas; dalībvalstu iestāžu akcepts un gatavība sekot institūciju norādījumiem ir obligāts elements, lai tos ieviestu praksē.
Situāciju vēl sarežģītāku padara tas, ka ne visas dalībvalstis šo principu izprot vienoti, tomēr kopīgs elements ir tas, ka pamatojumu ES tiesību pārākuma principam tās meklē savās konstitūcijās, neuzskatot, ka pietiekams pamats būtu vienīgi EST prakse.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes