2018. gada nogalē Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) pieņēma spriedumu no pirmā acu uzmetiena šķietami samērā tehniskā un plašākai publikai maz interesējošā nodokļu tiesību lietā C-416/17 Komisija pret Franciju.1 Taču šis spriedums ir ļoti interesants no Eiropas Savienības (turpmāk – ES) institūciju kontroles pār dalībvalstu tiesām skatpunkta, jo ir pirmais, kurā EST ir apmierinājusi Eiropas Komisijas prasību atzīt dalībvalsti par vainīgu ES tiesību pārkāpumā šīs valsts tiesas nevēršanās pie EST pēc prejudiciālā nolēmuma dēļ. Minētās lietas apskats un analīze tad arī ir šā raksta centrā.
Pienākums vērsties pie EST pēc prejudiciālā nolēmuma
Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. pants attiecībā uz prejudiciālo nolēmumu procedūru nodala divas dažādas ES dalībvalstu tiesu kategorijas – pēdējās instances tiesas un pārējās tiesas, kuru nolēmumi ir pārsūdzami. Ja ar ES tiesībām saistīts jautājums ir radies tiesai, kuras nolēmumu var pārsūdzēt, tad vēršanās pie EST nav obligāta.2 Savukārt atbilstoši 267. panta trešajai daļai, ja "šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt," tad vēršanās pie EST ir obligāta.
Pats LESD 267. panta teksts neparedz nekādus izņēmumus no pēdējās instances tiesu pienākuma vērsties pēc prejudiciālā nolēmuma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
