9. Jūnijs 2019 / 11:52
Pateicos Strupiša kungam par komentāru un izrādīto uzmanību. Augtu vērtēju arī to, ka komentārs ir rakstīts brīvdienā, kas, manuprāt, liecina, ka tā autoram viņa darbs ir 24/7, proti, aicinājums jeb sirdslieta. Savu solījumu atbildēt uz šo rakstu jau esmu izpildījis tai pat dienā, proti, 07. jūnijā, atbildes rakstu nosūtot publikācijai JV elektroniskajā versijā (kā eseju) vai papīra formātā pēc redakcijas ieskata. Atbildes rakstā paužu, tostarp, savu ieskatu par ex parte sarunām un tiesu ietekmēšanu.
Lielākais paradokss visā šajā incidentā ir tas, ka pērn, aicinot Augstāko tiesu skaidrot iemeslus pretrunīgajiem divu tiesnešu viedokļiem lietās SKC-5/2018 un SKC-579/2018, norāde iesniegumā, ka atbildi var sniegt arī mutvārdos (pārrunāt klātienē), bija vien standartfrāze jeb cieņas izrādīšana tiesai un tiesnešiem, bez jebkāda nodoma tikties ar pašiem tiesnešiem vai nolūka runāt par vēl neieskatītām lietām.
Jau ilgi pirms tam vairākkārt biju zvanījis Augstākās tiesas judikatūras daļas atbildīgajām amatpersonām, lai skaidrotu kritērijus, pēc kuriem atsevišķi (manuprāt visai diskutabli) Senāta nolēmumi tiek iekļauti AT judikatūras datubāzē. Tāpat esmu vairakkārt paudis bažas, ka termins “judikatūra” likumā “Par tiesu varu” un Civilprocesa likumā ir ar citu jēgumu. Tai pat laikā pirmās un otrās instances tiesu tiesneši, manuprāt, tieši Augstākās tiesas judikatūras datubāzē apkopotos tiesu nolēmumus parasti kvalificē kā judikatūru, kura ir obligāti jāņem vērā, skatot civillietas. Dažkārt ir pat vēl sliktāk – nolēmumi tiek pamatoti tikai un vienīgi ar šo “judikatūru”, kas tiesisku valsti, manuprāt, padara par tiesnešu valsti.
Atgādinu, ka 08.08.2018. iesnieguma Augstākajai tiesai pirmā rindkopa bija sekojoša ”Gatavojot publikāciju jautājumā par tiesnešu atsevišķo domu nozīmi un piemērošanu turpmāko lietu izskatīšanā, kā arī kasācijas instancē paplašinātā sastāvā skatīto lietu nozīmi judikatūras veidošanā, tai skaitā, vērtējot, vai paplašinātā sastāvā izskatīto lietu nolēmumos ietvertās atziņas ir automātiski atzīstamas par judikatūru, pirms tās tiek izvērtētas tiesu praksē vai tiesību doktrīnā, aicinām Jūs sniegt savu viedokli attiecībā uz atsevišķiem diskutabliem un nevienbalsīgi pieņemtajiem Augstākās tiesas nolēmumiem...”
Piekrītu Strupiša kungam, ka nevar būt pats sev tiesnesis vai advokāts. Daži kolēģi uzskata, ka advokātam vispār nebūtu jāraksta publikācijas par savām lietām jeb viņu pašu interesējošiem jautājumiem. Tam piekrītu vien daļēji, jo tieši savās lietās advokāts, prokurors vai tiesnesis iegūst vislielāko pieredzi un zināšanas. Tā, piemēram, arī ārsti publikācijas parasti raksta par tēmām, kurās paši darbojas (tātad - saviem pacientiem). Vienlaikus, klausot šiem ieteikumiem, esmu sācis analizēt arī pilnīgi svešas lietas un spriedumus, piemēram, SPC-7/2019, SPC-8/2019. Tieši šai sakarā 27.05.2019 esmu vērsies administratīvajā tiesā pret Augstāko tiesu, par informācijas nesniegšanu. Juristu strīdos dzimst patiesība!