Dabasgāze ir pasaulē plaši izmantots energoresurss, jo tā ir cenas ziņā pieejama un uzskatāma par tīrāko no fosilajiem kurināmajiem. Arī Latvijas energobilancē tai kā energoresursam vienmēr ir bijusi stabila loma par spīti patēriņa kritumam. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2014. gada1 kopējo primāro energoresursu patēriņā (51 722,2 GWh) dabasgāzes daļa veidoja 24,4 % (12 611,1 GWh), taču piecu gadu laikā dabasgāzes patēriņa īpatsvars ir samazinājies un 2017. gadā2 no kopējā energoresursu patēriņa (52 972,2 GWh) veidoja 21,7 % (11 472,2 GWh), kas skaidrojams ar pāreju uz citiem kurināmā veidiem, tostarp pieaugošo politikas atbalstu tieši atjaunojamajiem energoresursiem.
Lai arī patēriņa īpatsvars Latvijā pakāpeniski mazinās, ir svarīgi izmantot dabasgāzes kā energoresursa potenciālu, jo nākotnē, kad dominējošā loma piederēs atjaunojamajiem energoresursiem, dabasgāze kalpos kā enerģijas avots laikā, kad mainīgā atjaunojamā enerģija nebūs pieejama vai nespēs pilnībā apmierināt augsto enerģijas pieprasījumu. 2018. gadā Somija publicēja paziņojumu3 par atbalstu aizstāt akmeņogles ar dabasgāzi un atjaunojamajiem energoresursiem līdz 2025. gadam. Šāds paziņojums ir būtisks arī Baltijas valstīm, ņemot vērā virzību uz vienotu dabasgāzes tirgu un potenciālo dabasgāzes patēriņa pieaugumu.
Baltijas valstis un Somija kopīgi strādā, lai līdz 2020. gada 1. janvārim izveidotu reģionālo gāzes tirgu, kurš palīdzēs sasniegt vairākus dabasgāzes tirgus mērķus – dažādoti piegādes avoti un ceļi, lielāka tirgus konkurence, uzlabota dabasgāzes piegādes drošība, kas ir viena no Eiropas Savienības enerģētikas prioritātēm, kā arī uzlabota tirgus likviditāte.
Lai arī mērķis – vienots reģionālais gāzes tirgus – ir skaidrs un pavisam tuvu, ceļš uz to ir bijis gana tāls un nebūt ne vienkāršs.
Ideja par vienotu dabasgāzes tirgu
Vēsturiski Baltijas valstis vienmēr bijušas atkarīgas no viena dominējošā dabasgāzes piegādātāja un arī infrastruktūras ziņā ir bijušas izolētas no Eiropas dabasgāzes tīkliem. Jau 2008. gadā Eiropas Komisija saskatīja energoatkarību un izolētību kā bīstamu enerģētikas sektora parādību un, lai to novērstu, nolēma tirgu pakāpeniski liberalizēt. Gāzes nozarē pirmā enerģētikas pakete (pirmās gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas) tika pieņemta vairāk nekā pirms 20 gadiem – 1998. gadā, otrā pakete tika pieņemta 2003. gadā. Lai vēl vairāk liberalizētu Eiropas Savienības valstu gāzes tirgu 2009. gada aprīlī tika pieņemta Trešā enerģētikas pakete, kura nodrošināja pamatu iekšējo enerģijas tirgu veidošanai un monopola izbeigšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes