ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas1 10. pants noteic, ka katram cilvēkam viņa tiesību un pienākumu noskaidrošanai, kā arī lai noteiktu viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, ir tiesības sakarā ar visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā prasīt, lai viņa lietu, atklāti un ievērojot visas taisnīguma prasības, izskatītu neatkarīga un objektīva tiesa, tādējādi deklarējot tiesības uz taisnīgu tiesu, kas uzskatāmas par pirmās paaudzes cilvēktiesībām. Analoģisks regulējums rodams arī ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām2 14. pantā un Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas3 6. pantā. Šiem priekšrakstiem korespondē Latvijas Republikas Satversmes4 92. panta pirmais teikums: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā."
Analizējot tiesību uz taisnīgu tiesu saturu, tiek norādīti tādi elementi kā neatkarīga un objektīva, ar likumu izveidota tiesa, tiesas pieejamība kā viens no būtiskākajiem elementiem, procesuālās līdzdalības princips, tiesības būt klāt tiesas sēdē un tiesības uz mutvārdu procesu, lietas izskatīšanas atklātums jeb publiskums, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu un citi.5 Un, lai arī šo tiesību uz taisnīgu tiesu elementu uzskaitījumā tieši netiek norādīts uz tiesībām uz pareizu inkriminētā noziedzīgā nodarījuma juridisku izvērtējumu un adekvātu sodu, ir pilnīgs pamats runāt arī par to tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā. Tāpēc šā raksta ietvaros autore pakavēsies pie atsevišķiem faktoriem iepriekš minētā sakarībā, šoreiz ne tik daudz norādot uz kļūdām noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā, bet gan balstoties uz kriminālprocesuālā regulējuma analīzi un tiesu prakses pētījumiem, mēģinot iezīmēt tos apstākļus, kas var ietekmēt tiesas spriešanas kvalitāti un pareizu Krimināllikuma normu piemērošanu.
Vispirms nepieciešams pievērsties tiesas spriedumu kvalitātei, protams, izlaižot neizlabotas pārrakstīšanās un gramatikas kļūdas, atsevišķus stila negludumus, bet gan sasaistot ar tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem un arī ar jautājumu par noziedzīgu nodarījumu kvalifikāciju.
Kā norādījusi profesore Ilma Čepāne, Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver gan institucionālo aspektu, jo tai jāatbilst Satversmes 83. pantā noteiktajai neatkarīgai tiesu varas institūcijai, gan procedūras aspektu, jo "taisnīgai tiesai" jābūt pienācīgam, tiesiskai valstij atbilstošam procesam, kurā šī lieta tiek izskatīta.6 Līdz ar to, kā norādīts Latvijas Republikas Satversmes tiesas praksē, tiesības uz taisnīgu tiesu paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.7
Definējot Kriminālprocesa likuma8 (turpmāk – arī KPL) mērķi, likumdevējs tā 1. pantā norādījis, ka likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.
Pieņemot Kriminālprocesa likumu, tika noteikti strikti krimināllietas iztiesāšanas vispārīgie principi – krimināllietas iztiesāšanas tiesiskums un mutiskums, krimināllietas iztiesāšanas atklātums un citi, kā arī reglamentēta lietas iztiesāšanas kārtība pirmās instances tiesā un jautājumi, kas saistīti ar sprieduma taisīšanu un tā saturu, KPL 523. panta pirmajā daļā nosakot, ka spriedums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Saskaņā ar KPL 527. panta pirmo daļu notiesājoša sprieduma aprakstošajā daļā tiesa sniedz pierādītā noziedzīgā nodarījuma aprakstu un juridisko kvalifikāciju, minot tā izdarīšanas laiku, vietu, izdarīšanas veidu, apsūdzētā vainas formu, motīvus un šā nodarījuma sekas, savukārt no šā panta otrās daļas izriet, ka notiesājoša sprieduma motīvu daļā norāda: 1) pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi; 2) motīvus, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus; 3) apsūdzētā atbildību pastiprinošos un mīkstinošos apstākļus; 4) motīvus, kāpēc daļa apsūdzības atzīta par nepierādītu, ja tiesa to atzinusi; 5) apsūdzības grozīšanas motīvus, ja apsūdzība tiesā grozīta; 6) motīvus par konkrētā soda piemērošanu; 7) ar sprieduma izpildīšanu saistīto jautājumu izlemšanu, ja tas nepieciešams. Izņēmums noteikts attiecībā uz spriedumu, ja tiesas sēdē nav veikta pierādījumu pārbaude, un tiesas spriedumu vienošanās procesā, par ko turpmākajā izklāstā.
Taču laika gaitā Kriminālprocesa likumā izdarīta virkne grozījumu, kas būtiski mainīja iepriekš reglamentēto krimināllietu iztiesāšanas kārtību un, autores ieskatā, ne tikai nonāca pretrunā ar dažiem jau iepriekš minētiem tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem, bet arī, steidzinot tiesu lietu izskatīšanā un lēmumu pieņemšanā, ietvēra sevī risku neizvērtēt līdz galam visus lietas apstākļus un pieņemt kļūdainus nolēmumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes