Apritējuši 80 gadi, kopš divi 20. gadsimta diktatori – Hitlers un Staļins – vienojās par Eiropas sadalīšanu (Molotova–Ribentropa pakts), līdz ar to aizsākot asiņaināko konfliktu civilizācijas vēsturē – Otro pasaules karu. Diemžēl Austrumeiropas tautām šī kara turpinājumu, esot ieslodzītām aiz "dzelzs priekškara", nācās ciest līdz pat padomju totalitārā režīma sabrukumam 45 gadus pēc nacisma sakāves. Īpaši smagā situācijā nonāca trīs Baltijas valstis, kurām nebija pat tā iluzorā valstiskuma, ko izdevās saglabāt citām totalitārā sociālisma nometnē ieslodzītajām nācijām.
Tomēr cerības uz atbrīvošanos bija dzīvas, un grandiozais Baltijas Ceļš pirms 30 gadiem ne vien emocionāli uzlādēja pašus baltiešus, bet arī psiholoģiski satricināja PSRS varas centru un lika runāt par trim okupētajām valstīm visā pasaulē. Ne velti šī cilvēku sadošanās rokās no Viļņas līdz Tallinai joprojām tiek uzskatīta par nevardarbīgās pretošanās etalonu, ko cenšas atkārot visā pasaulē (nesen tika ziņots, ka tādu cer rīkot arī Honkongas protestētāji). Baltijas Ceļam sekoja ne vien Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atgūšana, bet visas komunistiskās "nometnes" un pašas PSRS iziršana.
Sarežģītajos gados, kas sekoja pēc tam, šī reģiona valstis bija nodarbinātas gan ar politiskām, gan ekonomiskām transformācijām. Turklāt refleksijām par pagātni acīmredzot trūka ne vien laika, bet arī motivācijas: padomju režīmā piedzīvoto daudziem gribējās vienkārši aizmirst un dzīvot nākotnei. Atšķirībā no pēckara Vācijas, kurā notika (un joprojām notiek) mērķtiecīgs denacifikācijas process un visa sabiedrība tiek pastāvīgi iesaistīta vēstures bīstamo kļūdu izprašanā, šādas atklātas sarunas par pagātni bijušajā sociālisma "zonā" notika ļoti maz. Izņemot atsevišķus kliedzošus gadījumus, atbildīgie par režīma pastrādātajiem noziegumiem netika saukti pie atbildības, nemaz nerunājot par padomju sistēmas "ikdienas darbinātāju" (nomenklatūras darbinieku, čekas ziņotāju utt.) izvērtējumu.
Jāatzīst, ka pēdējos gados tendences Latvijā ir būtiski mainījušās, spilgts piemērs tam ir nesenā "čekas maisu" atvēršana un tās raisītā sabiedriskā diskusija, kā arī jaunākās un vidējās paaudzes inteliģences aktīvā pozicionēšanās diskusijās par padomju pagātni (daiļliteratūra, muzeju izstādes, teātra izrādes, kino utt.).
Diemžēl situācijā, kad pagātnes notikumi netiek atklāti izrunāti, tie mēdz pārklāties ar aizmirstības deformējošo un romantizējošo plīvuru un sliktākajā gadījumā pat rodas vēlme reiz pieļautās kļūdas atkārtot – kā to pasaule ne reizi vien ir pieredzējusi. Tieši tādēļ pagātni nedrīkst bezatbildīgi "norakt", bet tā ir jāizrunā un ar to ir jānoslēdz rēķini.
Šādai atklātai un godīgai pagātnes izvērtēšanai turklāt jānotiek ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī, mūsu gadījumā – ar pārējām totalitārā sociālisma reiz pārņemtajām valstīm un jo īpaši ar Krievijas Federāciju, kas pati sevi pozicionē kā PSRS turpinātāju un pēdējās desmitgadēs diemžēl aktīvi cenšas reabilitēt vai vismaz notušēt noziegumus, ko šis režīms pastrādāja gan pret saviem iedzīvotājiem, gan citām valstīm.
Šis "Jurista Vārda" tematiskais laidiens tapis sadarbībā ar Ministru kabineta izveidoto komisiju un Tieslietu ministriju un piedāvā ieskatu padomju okupācijas seku izvērtēšanas procesā, kā arī juristu pārdomas par starptautiski tiesiskajām iespējām pieprasīt nodarīto zaudējumu kompensāciju.
Pārdomu vērts, bez šaubām, ir arī jautājums par nacistu okupācijas laikā Latvijas un tās iedzīvotāju ciesto zaudējumu apzināšanu, taču šāds uzdevums minētās komisijas mandātā pagaidām nav iekļauts.