ŽURNĀLS Redaktora sleja

2014. gada 13. maijā ar spriedumu lietā C-131/12 Google Spain un Google Eiropas Savienības Tiesa (EST) nostiprināja tiesības tikt aizmirstam. Šīs tiesības nozīmē, ka personai ir tiesības meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējiem pieprasīt no meklēšanas rezultātiem pēc personas vārda izņemt saites uz tīmekļa lapām, kuras publicējušas trešās personas un kurās ir informācija saistībā ar šo personu. Šādas tiesības personai ir attiecībā uz meklēšanas rezultātiem pat tad, ja informācija par personu nav izdzēsta no šīm tīmekļa lapām vai ja informācijas publicēšana šajās lapās ir likumīga. Šīs jaunās EST judikatūrā attīstītās tiesības tikt aizmirstam Vispārīgās datu aizsardzības regulas¹ izstrādes procesā iekļautas tās 17. pantā.

Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāji pēc EST sprieduma lietā C-131/12 šīs tiesības ir aktīvi īstenojuši. Saskaņā ar Google apkopoto statistiku kopš 2014. gada saņemti gandrīz 850 tūkstoši pieprasījumu no meklēšanas rezultātiem dzēst vairāk nekā 3,3 miljonus saišu uz noteiktām tīmekļa lapām. Google no meklēšanas rezultātiem par konkrētām personām ir izslēgusi 45 % saišu, ko personas lūgušas dzēst.² Apmierinot pieprasījumus, Google no meklēšanas rezultātiem izslēdz saites visos Google Eiropas meklēšanas rezultātos un izmanto ģeolokācijas signālus, lai ierobežotu piekļuvi attiecīgajai saitei no pieteikuma iesniedzēja valsts. Taču šos ierobežojumus ir iespējams apiet, piemēram, izmantojot virtuālo privāto tīklu (VPN) vai citādi maskējot personas atrašanās vietu, kā arī veicot meklējumus no valstīm, kas atrodas ārpus ES.

2019. gada 24. septembrī EST ir pasludinājusi spriedumu lietā C-507/17 Google, kurā tālāk attīstīts tiesību tikt aizmirstam tvērums, pieskaroties šo tiesību ģeogrāfiskajām robežām. Lietas pamatā ir Francijas Valsts informātikas un brīvību komisijas (CNIL), kas uzrauga datu aizsardzības prasību ievērošanu, pretenzijas pret Google par saišu izņemšanas attiecināšanu uz visiem šīs sabiedrības meklētājprogrammas domēna nosaukuma paplašinājumiem, uzskatot ģeobloķēšanu par nepietiekamu instrumentu tiesību tikt aizmirstam garantēšanai.

Neskatoties uz CNIL iebildumiem, EST spriedumā lietā C-507/17 Google nostājās Google, ko atbalstīja arī Eiropas Komisija, pusē. EST konstatēja, ka šobrīd ES tiesības meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam neparedz pienākumu veikt saišu dzēšanu no meklējumu rezultātiem visās meklētājprogrammas versijās. Lai arī EST atzina, ka saišu dzēšana visās meklētājprogrammas versijās pēc sava rakstura pilnībā atbilst Vispārīgās datu aizsardzības regulas mērķim nodrošināt personas datu aizsardzību augstā līmenī visā ES, tomēr nozīme ir apstāklim, ka daudzas trešās valstis šādu saišu dzēšanu vai nu nepazīst, vai citādi izprot tiesības tikt aizmirstam. Papildus tam EST uzsvēra, ka personas tiesības uz datu aizsardzību nav absolūtas un tās jāsamēro ar citām pamattiesībām, turklāt šis samērs pasaulē var būt atšķirīgs. Vienlaikus EST norādīja, ka meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam ir arī pienākums vajadzības gadījumā veikt pietiekami iedarbīgus pasākumus, lai nodrošinātu datu subjekta pamattiesību faktisku aizsardzību. Šādiem pasākumiem ir jāatbilst normatīvo aktu prasībām un jābūt tādiem, kas interneta lietotājiem liedz piekļuvi attiecīgajām saitēm vai vismaz tie nopietni jāattur no šādas piekļūšanas.

EST spriedums lietā C-507/17 Google medijos tiek atspoguļots kā nozīmīga Google uzvara. Vai tas tā patiešām izrādīsies, vēl rādīs laiks. Pirmkārt, ar spriedumu lietā C-507/17 Google EST nav izslēgusi ES tiesības noteikt pienākumu meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam veikt saišu dzēšanu no meklējumu rezultātiem visās meklētājprogrammas versijās vai atrast risinājumus, kā saskaņot tiesību tikt aizmirstam ievērošanu ar trešajām valstīm. Otrkārt, EST nacionālo tiesu kompetencē ir atstājusi meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēja pasākumus datu subjekta pamattiesību faktiskas aizsardzības nodrošināšanai. Tātad dalībvalstīs var tikt vērtēta ģeobloķēšanas metodes pietiekamība un izvirzītas prasības nopietnāku pasākumu ieviešanai.