ŽURNĀLS Intervija

29. Oktobris 2019 /Nr.43 (1101)

Aigars Strupišs: negodīgai taktikai nav vietas tiesas procesā
Augstākās tiesas senators, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs intervijā žurnālam "Jurista Vārds"
35 komentāri
Sannija Matule
Žurnāla "Jurista Vārds" galvenā redaktora vietniece 
Foto: Boriss Koļesņikovs

Aigars Strupišs par tiesnesi kļuva pirms pieciem gadiem, taču viņa karjera tiesu sistēmā ir attīstījusies ļoti strauji – četros gados no privāti praktizējoša jurista, mācībspēka un pētnieka kļuvis par kasācijas instances tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētāju. 2014. gada 15. jūlijā Valsts prezidentam Andrim Bērziņam devis svinīgo tiesneša zvērestu un sācis darbu Augstākajā tiesā, bet jau pāris mēnešus vēlāk, baudot kolēģu uzticēšanos, ievēlēts par Disciplinārtiesas locekli un vēl pēc gada – par Disciplinārtiesas priekšsēdētāju. Savukārt 2018. gada 10. septembrī Augstākās tiesas plēnums uz pieciem gadiem viņu ievēlēja par Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāju un arī Tieslietu padomes locekli. Iepriekš A. Strupišs bija zināms kā viens no vadošajiem Latvijas komerctiesību ekspertiem, taču, kopš kļuvis par tiesnesi, jau no sākuma izrādījis lielu aktivitāti un interesi arī par jautājumiem, kas skar tiesu sistēmu kopumā. Viņš ir atvērts komunikācijai un labprāt iesaistās diskusijās, jo uzskata, ka dažādu interešu grupām ir jāsarunājas, lai nonāktu pie vienota kopsaucēja.

Pieci gadi tiesu sistēmā, un tie visi arī kasācijas instancē. Vai šeit, Augstākajā tiesā, jūtaties kā savējais?

Jā, iedzīvojos ļoti labi, faktiski uzreiz. To pierāda ne tikai tas, kā es pats jūtos, bet arī kolēģi saka – šķiet, ka vienmēr te esmu bijis.

Kļūstot par tiesnesi, sacījāt, ka iepriekšējā pieredze un zināšanas noderēs tiesneša darbā. Vai noder? Varbūt no tiesneša skatpunkta tiesību avoti tomēr lasāmi citādi nekā pētniekam?

Ja runā par likuma izpratni, tā nemainījās. Ja pamatos ir skaidrs likuma mērķis, tas nemainās, jo mērķis ir viens neatkarīgi no tā, kas likumu lasa – advokāts, prokurors vai tiesnesis. Taču tas, kas mainījās, ir skats uz to, kā tiesa darbojas, cik ļoti tā iedziļinās daudzos jautājumos, reizēm pat dziļāk nekā lietas dalībnieki. Apspriežu gaitā izgaismojas tādas likuma nianses, kuras kā argumentus vispār neviens nav minējis. Protams, mums jāturas prasības robežās, taču viena lieta, kad savu likuma interpretāciju sniedz prasītājs un atbildētājs, kas ir divas pretējas puses, un katrai no tām ir savs advokāts, bet pavisam cita lieta, ja par šīm likuma niansēm spriež 15 augsti kvalificēti tiesneši paplašinātā sastāvā. Parādās tāds zināšanu un profesionalitātes apjoms, ar ko divi trīs juristi nevar sacensties.

Jums līdz šim ir bijusi pārliecība par visiem saviem spriedumiem? Tādā nozīmē, ka nolemtais atbilst gan likuma burtam un garam, gan paša iekšējai pārliecībai.

Tādas sajūtas, ka pieņemtais nolēmums rada šaubas par tā pareizību, man nav bijis, jo, manā ieskatā, tās abas lietas – atbilstība likumam un iekšējai pārliecībai – ir apvienojamas.

komentāri (35)
35 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Kārklis
22. Novembris 2019 / 08:44
1
ATBILDĒT
Aigar - varbūt kādu komentāru par Zolitūdes procesa 'godīgo' tiesas (tiesnešu) taktiku:)? Vēl jāiztur 4 gadi, lai gan vainīgos jebkurā gadījumā neviens nekad nav taisījies meklēt un tiesāt. Galvenais LV tiesnešu korpusam ir braukt uz semināriem un apmācīt citus, netik advancētus, tiesas spriedējus.
Jeb šoreiz izmantosi iespēju paklusēt, jo nav jau ko teikt:))
https://tvplay.skaties.lv/melu-teorija-10352141
8. Novembris 2019 / 11:07
0
ATBILDĒT
https://tvplay.skaties.lv/melu-teorija-10352141
Kārlis
4. Novembris 2019 / 09:21
9
ATBILDĒT
Apbrīnoju diskusijas galveno dalbnieku (Strupiša & Šlitkes) drosmi - viens neierasti juristam pajautā tiesnesim parasti 'nejautājamu' jautājumu, tiesnesis uz to atbild UN GODĪGI (bez jelkādas kautrēšanās:))
Protams neatbildēti gan paliek jautājumi - kā ar tiesību utt. normām kuras pieprasa tiesnešu kvalifikāciju, pieredzi utt.. Bet tas jau tāds 'sīkums', jo ....... dzīvojam taču 'tiesiskā' valstī:)))
Tāpat paliek neatbildēts jautājums - kas notiek ar tiesnešu spriedumiem (stājušies spēkā) kuri tiesas spriešanas procesā ir izvēlējušes negodīgu taktiku?
Normunds Šlitke > Kārlis
4. Novembris 2019 / 16:52
7
ATBILDĒT
Paldies, Kārli, par uzslavām! Mēs zināmu patiesības seruma devu uzņēmām šī gada sarunu festivālā LAMPA. Žēl, ka Jaunalksne - Rēdere 29. jūnijā ar savu nekompetenci un klajo nekaunību sabojāja vienu no juristiem svarīgākajām sarunām "Kam ir un kam nav izdevīgi drosmīgi tiesneši?", ko viņai bija uzticēts moderēt, bet viņa tā vietā uzdeva jautājumus pilnīgi netēmā - par pašas veidotajiem sižetiem, proti, Red Dot Media peļņas avotu.
Sarunas tēma bija, tostarp, tiesneša drosme tiesas zālē un ārpus tās: "Kāda ir tiesneša misija sabiedrībā? Kāds ir drosmīgs tiesnesis? Cik daudz tiesnesim jāstāsta par sevi un cik par savu darbu?"
Ieraksts pieejams: https://www.facebook.com/LatvijasVestnesis/videos/o.379472526005938/623084381534998/?type=2&theater&hc_location=ufi
Likums Par tiesu varu > Kārlis
4. Novembris 2019 / 09:58
0
ATBILDĒT
Šie jautājumi nepaliek neatbildēti.

LPTV 51.pants izvirza vispārīgās prasības tiesnesim, 54.panta otrā daļa noteic, ka:
"Uz Augstākās tiesas tiesneša amatu var pretendēt persona, kurai ir ne mazāk kā 15 gadu kopējais darba stāžs augstskolas tieslietu specialitātes akadēmiskā personāla, zvērināta advokāta vai prokurora amatā un kura ir nokārtojusi kvalifikācijas eksāmenu, kā arī saņēmusi pozitīvu Augstākās tiesas departamenta tiesnešu kopsapulces atzinumu."

Likumdevējs ir konkrēti paudis skaidru iespēju par AT tiesnesi iecelt personu, kas nav kalpojusi par zemāka ranga tiesnesi iepriekš.
Normunds Šlitke > Likums Par tiesu varu
4. Novembris 2019 / 14:04
5
ATBILDĒT
Likuma “Par tiesu varu” 54. pants ir samocīts, tostarp, grozot to vienam gadījumam jeb vajadzīgajam pretendentam (“Izņēmuma gadījumā uz Augstākās tiesas tiesneša amatu var pretendēt....”). Nav daudz likumu, kuros būtu reglamentēti “izņēmuma gadījumi”. Turklāt, panta konstrukcija ir gramatiski un sistēmiski aplama. Piem., nav skaidrs, vai panta daļas ir kumulatīvas prasības, vai arī alternatīvas. Visticamāk pēdējā daļa ir kumulatīva pārējām alternatīvajām...
Kārlis > Likums Par tiesu varu
4. Novembris 2019 / 10:27
13
ATBILDĒT
Izskatās, ka katrs lasam ko atsevišķu, bet mēģinot salikt kopā ......... tiesneša iespējamo kandidātu sazvana kaimiņš (iespējams), kurš kolēģiem nezinot piedāvā amatu savam kaimiņam. Kolēģi, kuri izrādās arī labi pazīst (par nepazīstamu cilvēku taču diskusija nevar būt) kaimiņu par kanditātu sniedz pozitīvu atzinumu un AT tiesnesis ir gatavs:)))
Veiksmes stāsts vai ............. kā 29 gados ierasts? Izskatās, ka otrais, jo grūti iedomāties tik laba kaimiņa esamību un AT tiesnešu konsīlija pozitīvismu pret mazpazīstamu juristu.

Tai pat laikā ārsts no ASV ar stāžu, 'titulu' utt.(šī brīža ārstu deficītu laikā) LV nevar iegūt ārstēšas sertifikātu jau vairāk nekā pusgadu?!
Lai gan piemērs ar pilotu man arī patika. Tas pat bija Labāks!!

Rezultāts - pat nepazīstamie un 'neatkarīgie' žurnālisti atzīst, ka tiesu varas reitings ir viens no zemākajiem ES, tiesneši rīko konferences un ................. birdinot sev pelnus uz galvas stāsta par savu visu laiku atņemto (nez kurš to viņiem ir atņēmis?) neatkarību (mēģina pierādīt)
Bet - nav jau viegli būt tiesnesim pašam pret sevi, tiesāt sevi utt.. tā nu tas ir.
A.Strupišs > Kārlis
4. Novembris 2019 / 19:30
1
ATBILDĒT
Kārli, Jūs nupat nodemonstrējāt izcilu piemēru pamatojumam, kāpēc tiesneši izvairās komunicēt ar medijiem un sabiedrību. Viss manis teiktais Jūsu komentārā ir sagrozīts līdz nepazīšanai un pasniegts kā sazvērestības teorija.

Kāds kaimiņš? Kāds pozitīvs atzinums? Kāds tiesnešu konsīlijs? Kāds mazpazīstams jurists?

Kā jau rakstīju, bija publisks konkurss, kurā varējāt pieteikties jebkurš, arī Jūs, ja atbilstat likumā noteiktajiem kritērijiem. Senatoru Gencu pirms tam personiski nepazinu, nemaz nerunājot par kaimiņu būšanām. Biju ar viņu ticies gadus 3-4 iepriekš kā lietas dalībnieks vienā tiesas sēdē, kurā, starp citu, pieteicu viņam noraidījumu. Uzrunāšana nenozīmē padarīšanu par tiesnesi. Uzrunāšanas mērķis bija nevis veidot sazvērestību, bet darīt man zināmu par šo konkursu un iedrošināt piedalīties, jo pretējā gadījumā es tam vispār nebūtu pievērsis uzmanību. Kā jau teicu intervijā - man nebija plānu kļūt par tiesnesi. Apstiprināja amatā nevis "tiesnešu konsilijs", bet Saeima. Negribu pūst savā taurē, bet gluži mazpazīstams jurists es arī nebiju, taisni otrādi - komerctiesību jomā esmu bijis viens no vadošajiem speciālistiem. Plaši pazīstams šaurā lokā, tā teikt. Turklāt caur "manām rokām" ir izgājusi vismaz puse no Latvijas juristiem, kuri mācījās LU Juridiskajā fakultātē laika posmā no 1990 līdz 2013.gadam. Plašai publikai ārpus jurisprudences, bez šaubām, zināms nebiju, bet manā profesionālajā darbībā tas nekad nav bijis nepieciešams. (Es jau zinu nākamo sazvērestības teorijas fāzi - tiks pasludināts, ka esmu apvainojies par "mazpazīstamu juristu". Ticiet man, neesmu apvainojies un netaisos apvainoties, jo nav jau par ko; vienkārši atbildēju uz Jūsu rakstīto).

Bet jebkurā gadījumā, Kārli, paldies par šo iespēju parādīt sabiedrībai arī tiesneša komunikācijas ar sabiedrību negatīvās sekas. Esmu pārliecināts, ka tas palīdzēs sabiedrībai attīstīt kritiskās domāšanas (nejaukt ar negatīvismu un nihilismu!) prasmes, kas vitāli nepieciešamas demokrātiskā sabiedrībā.
Seskis
3. Novembris 2019 / 18:25
1
ATBILDĒT
Personai, kura izdarījusi vai gatavojas izdarīt noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības „tikt aizmirstai". Proti, personas tiesības uz datu aizsardzību aptver paļāvību, ka par personu netiks vāktas ziņas ne noziedzīga nodarījuma sagatavošanas stadijā, ne arī pabeigta noziedzīga nodarījuma gadījumā.
Normunds Šlitke
1. Novembris 2019 / 14:15
5
ATBILDĒT
Augsti godājamais Strupiša kungs! Intervijā norādāt, ka "..[varat] minēt tādus konkrētus piemērus kā tiesnese .. Aija Orniņa [..] Nav tā, ka savējos neaiztiekam un neatdodam, [..taču] ja tiek pierādīti konkrēti noziegumi, šaubu nav – es tikai priecājos, ka tiekam vaļā no šādiem tiesnešiem."

Vai pats personīgi esat iepazinies ar tiesas nolēmumiem A.Orniņas lietā un lietas faktiskajiem apstākļiem? Nedomāju, ka Latvijā ir daudz tiesnešu, kuru šādi nevarētu notiesāt un tā "tikt no tiem vaļā".
Nožēlojami, ka klusēja prese - A.Orniņa tika tiesāta par to, ka godprātīgi un atbildīgi sniedza presei publiski pieejamu un internetā jebkurai personai brīvi iegūstamu informāciju (par ko jau biju rakstījis JV).
Vai tiešām tiesnesis drīkst sasaistīt lietas dalībnieku ar anonimizētu un pat publiskotu tiesas nolēmumu, kas pasludināts atklātā tiesas sēdē, tikai tad, ja tiesas zālē lietas iztiesāšanas laikā ir bijis vismaz viens žurnālists, tātad, jebkura privātpersona, kas sevi par tādu uzskata, un tiesas process ir kaut kur aprakstīts (publicēts), jo par ierobežotas pieejamības informāciju nav uzskatāmas ziņas, kas ir pieejamas sabiedrībai bez likumā paredzētajiem ierobežojumiem vai kas ir jau publicētas (Informācijas atklātības likuma 5. panta sestā daļa)?
Respektēju šobrīd spēkā esošo tiesas spriedumu, taču uzskatu, ka tā ir aplama vai pat tendencioza tiesību normu interpretācija. Likuma "Par tiesu varu" 28.2 panta pirmā daļa nosaka, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums, kas noformēts atsevišķa procesuāla dokumenta veidā, ir vispārpieejama informācija ar nolēmuma pasludināšanas brīdi, bet, ja nolēmums netiek pasludināts, — ar tā pieņemšanas brīdi. Turklāt arī tiesu kalendāri ir publiski un, ja likums nenosaka ko citu, tajos ir norādīts gan lietas numurs, gan lietas dalībnieka vārds un uzvārds.

Vairākos gadījumos, kad tiesas, to darbinieki un tiesneši presei un citām privātpersonām ir izsniegušas neanonimizētus tiesas nolēmumus, esmu saņēmis atteikumu uzsākt kriminālprocesu par ierobežotas informācijas aprites pārkāpumiem, prokuratūrai policijas lēmumu atstājot spēkā, pamatojoties tieši uz likuma "Par tiesu varu" 28.2 panta pirmā daļu (piemēram, Latgales pr-tas tiesas klaji nelikumīgais lēmums par MAS "Reversed" administratora atcelšanu, kas ir izsniegts nepiederošām personām un pēcāk pilnībā publicēts). Ko darīsim ar tiesnešiem, kas lietas materiālus nosūta sabiedriskajām organizācijām, piemēram, profesionālajām organizācijām, pat tādām, kurām nav deleģētas jebkādas valsts pārvaldes funkcijas?

Aijas Orniņas gadījumā nepamet sajūta, ka "dodiet cilvēku - pantu atradīsim", bet princips "Viens likums, viena taisnība visiem!" ir tikai sauklis.

Patiesi ceru, ka par A.Orniņas lietu neko nezinājāt, jo Jūsu līdzšinējā nostāja ir bijusi aizstāvēt drosmīgus un godprātīgus tiesnešus. Jūsu atsevišķās domas lietā nr. DT-2/2017 rada patiesu cieņu - "..ir neadekvāti sodīt vienu tiesnesi tā vietā, lai nodrošinātu tiesu prakses vienotību..."
Māris Leja > Normunds Šlitke
2. Novembris 2019 / 13:30
2
ATBILDĒT
Komentārā pausta nepatiesa informācija, ka tiesnese notiesāta par to, ka presei pauda publiski pieejamu un internetā jebkurai personai brīvi iegūstamu informāciju, jo faktiski tiesnese notiesāta par ziņu par konkrētas sodāmības izpaušanu, kas iegūta no TIS datu bāzes. Ziņas par konkrētas personas sodību ir ierobežotas pieejamības saskaņā ar diviem likumiem (sk. likuma “Par tiesu varu” 28.6p. 7.d. un Soda reģistra likumu 3.pantu, 9.panta 3. un 4.punktu). Tas var patikt kādam vai ne, bet tāda bijusi likumdevēja griba.
Palikšu anonīms > Māris Leja
5. Novembris 2019 / 08:48
0
ATBILDĒT
Arī ierobežotas pieejamības informācija ir izsniedzama. Tikai jābūt pamatojumam, kāpēc tā ir nepieciešama. Ja nepareizā kārtībā kāds tādu ir izsniedzis, tad tā nešaubīgi būtu disciplinārlieta, taču ne krimināllieta. Tas jau ir pārspīlējums.
Normunds Šlitke > Māris Leja
2. Novembris 2019 / 18:17
2
ATBILDĒT
Pateicos par sniegto atbildi un tam veltīto Jūsu brīvo laiku!
Nolēmums bija pasludināts publiskā tiesas sēdē, tādād publiskots. Var, protams, strīdēties par vārdu "publicēts" un "publiskots" jēgu un semantiuku, bet, vismaz autortiesību jomā, jebkura publiskošana ir uzskatāma par publicēsanu (par ko arī, protams, var diskutēt).
Tiesu kalendāri bija publicēti un tolaik pieejami arī retrospektīvi (šobrīd ar TA un DVI risinām jautājumu par to pārpublicēšanu, lai arī šobrīd anonimizāciju varētu padarīt bezjēdzīgu attiecībā uz lietas "galvenajiem varoņiem").
A.Orniņa neiekatījās Sodu reģistrā. Un nesniedza datus no Sodu reģistra. Kā noprotams no anonimizētā tiesas sprieduma, viņa noskaidroja vai spriedums ir publiskots (anonimizēts). pārbaudīja, ka tiesu kalendāri aizvien ir publiski pieejami, pārliecinājās TIS, ka publicētie dati ir adekvāti (tajos nav kļūdas), pēc kā informēja žurnālistu, izpaužot vien [divās publiski pieejamās datu bāzēs minūtes laikā apkopojamo] vispārpieejamo informāciju.
Es būtu rīkojies tāpat un, citastarp, tā arī rīkojos, kad biju maksātnespējas procesa administrators. Jo vairāk, tā rīkoties mani rakstveidā aicināja attiecīgo publisko reģistru turētājs, lai reģistru nepārslogotu ar individuāliem rakstveida pieprasijumiem.

Vai A.Orniņa būtu saukta pie atbildības, ja būtu atbildi sniegusi, ziņas iegūstot vien internetā, nepārliecinoties TIS par to pareizību?
Vai A.Orniņa būtu saukta pie atbildības, ja, piemēram, manā FaceBook kontā es būtu aprakstījis šo tiesas procesu?
Vai proces pret A.Orniņu tiks sākts no jauna, ja atradīsies kāda mājaslapa vai privāts ziņu portāls, kurā tiesas process jau toreiz bija aprakstīts, padarot ziņas par vispaŗpieejamām arī šajā aspektā?
Vai tiesnesis drīkst žurnālistam nosaukt notiesātās personas vārdu, ja žurnālists pats to jau zina, proti, uzdod jautājumu tiesnesim par konkrērto tiesas procesu un tajā notioesāto. Vai tiesnesei Studentei, piemēram, uz jautājumu, kāpēc A.Orniņai ir piespriests šāds sods, jāatbilsd "persona "C" tika notieāsta tāpoēc, ka...."?
Cita starp - kāpēc mēs A.Orniņu šajā diskusijā nesaucam par personu "C"? Vai drīkstam paust ziņas, kuras ir Sodu reģistrā?
Māris Leja > Normunds Šlitke
3. Novembris 2019 / 11:21
0
ATBILDĒT
Par katru noziedzīga nodarījuma sastāvu var atrast strīdīgus gadījumus, kur kriminālatbildības robeža nav skaidra un par to var būt dažādi viedokļi. Šo jautājumu risināšana lai paliek tiesību zinātniekiem, bet tiesai ir jāvērtē konkrētā situācija. Tāpēc arī es komentārā aprobežošos tikai ar to.
Informācija par konkrētās personas sodāmību nebija iegūstama tiesu kalendārā, jo, ja tas tā būtu, tad to varētu darīt zināmu žurnālistam, un viņš pats to būtu viegli izdarījis. Taču tas tā nebija. Vēsturisko datu meklēšana par tiesas sēdēm krimināllietās tiesu kalendārā nebija iespējama pēc personas koda, bet vienīgi pēc vārda un uzvārda. Turklāt meklēšana pēc vārda un uzvārda bija iespējama nevis par visām Latvijas tiesām uzreiz “vienā piegājienā”, bet gan par katru tiesu atsevišķi. Visbeidzot arī par katru tiesu atsevišķi nebija iespējama meklēšana par visu pieejamo laika periodu, bet gan par katru mēnesi atsevišķi.
Tātad, lai būtu iespējama pilnīgas informācijas iegūšana, pirmajā solī informācijas meklēšana bija veicama par visu pieejamo laika periodu, sākot no 2009.gada, pa visām Latvijas tiesām, neatkarīgi no tā, kādā secībā izvēlētas tiesas, kurās veikta meklēšana.
Tiesu kalendāra meklēšanas rezultātos būtu iegūts tikai vārds, uzvārds, KL panti un krimināllietas numurs, bet ne informācija par sprieduma rezolutīvo daļu. Tāpēc, lai iegūtu informāciju par sodāmību, nākamajā solī būtu jāraksta iesniegums Tiesu administrācijai izsniegt attiecīgos anonimizētos tiesu nolēmumus, norādot attiecīgo lietas numuru, kas parādās tiesu kalendāra meklēšanas rezultātos. Tomēr arī iegūtie anonimizētie spriedumi, saliekot tos kopā ar informāciju no tiesu kalendāra, vēl nevarēja radīt pārliecību, ka informācija iegūta tieši par to personu, kas interesēja žurnālistu, jo viņu interesējošās personas vārds un nebija tik netipisks, lai bez papildu pārbaudes varētu droši teikt, ka Latvijā ar šādu vārdu un uzvārdu ir tikai viena persona.
Tāpēc komentārā minētais, ka tiesnese vienīgi apkopoja minūtes laikā iegūstamo informāciju no publiski pieejamām datu bāzēm, ir pilnīgā pretrunā tam, kas konstatēts ar pierādījumiem lietā.
Normunds Šlitke > Māris Leja
3. Novembris 2019 / 15:42
2
ATBILDĒT
Augsti godātais Lejas kungs!
Neesam līdzvērtīgi oponenti diskusijā, jo Jūs, kā norādīts publiskajos avotos, esat lietas dalībnieks, bet es vien neatkarīgs novērotājs. Man jāatvainojas Strupiša kungam un JV lasītājiem, ka diskusija intervijas ar Senāta CLD pr-tāju sakarā "ir aizgājusi neceļos". Apsolu šo atlīdzināt ar atsevišķu atbildes rakstu Strupiša kungam, vienlaikus atturoties no destruktīvas kritikas. Tas, ka tiesnesis, turklāt - senators un departamenta pr-tājs, drosmīgi sniedz interviju un iesaistās atklātā diskusijā ir indulgences vērts per se.
Kā vēstīts presē, 2016. gada vasarā pie tiesas priekšēdētājas AO vērsās "Latvijas Avīzes" žurnālists Artis Drēziņš, kurš tobrīd strādājis pie raksta par kādu uzņēmēju un iespējamu krāpnieku, vēloties noskaidrot, vai šis uzņēmējs iepriekš bijis tiesāts. Tiesas pr-tāja žurnālistam nosūtījusi informāciju par uzņēmēja iepriekšējo sodāmību (KNAB par šo faktu uzzināja operatīvā ceļā, proti, cita iemesla jeb aizdomu dēļ, kuras neapstiprinājās, noklausoties tiesneses telefonsarunas.)
Jūs, Lejas kungs, publiski apstiprinājāt, ka Latvijas prokuratūras un tiesu praksē kopš valsts neatkarības atjaunošanas neviena persona nav tikusi sodīta par informācijas izpaušanu par citas personas sodāmību jeb, faktiski, par publiska tiesu nolēmuma atkārtotu publiskošanu. Kā tas ir iespējams, ņemot vērā šādas informācijas "plūdus" presē?
Cita starp, arī LA žurnālists Drēziņš tiesā liecināja, ka, lūdzot informāciju par konkrētā uzņēmēja sodāmību, viņš neesot mudinājis tiesnesi veikt likumpārkāpumu un par šo lūgumu tiesnesei nekādas dāvanas neesot devis. Drēziņš nenoliedza, ka ir bijis kūtrs informācijas iegūšanā no publiskiem reģistriem un datu bāzēm, un bija pārliecināts, ka tiesnese ieguva informāciju no publiskas datu bāzes un viņa ir rīkojusies godprātīgi.
Vēlreiz norādu, ka tiesu kalendāri ir publiski - katrs var tos pārpublicēt un veidot no tiem savas datu bāzes pēc sava ieskata, kā arī šos datus padarīt pieejamus publiski, izmantojot jebkādus meklēšanas rīkus un metodes. Jūsu komentārā aprakstītā metode informāciojas meklēšanā ir tikai viens no veidiem, bet ne vienīgais. Savukārt Jūsu paustais viedoklis, ka "nākamajā solī būtu jāraksta iesniegums Tiesu administrācijai izsniegt attiecīgos anonimizētos tiesu nolēmumus" ir aplams - atliek vien valsts uzturētajā interneta vietnē https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi ievadīt lietas numuru, kas pirms tam ir iegūts tiesu kalendārā.
Pilnībā Jums piekrītu, ka publiskā informācija nevar dot pārliecību, ka persona ar konkrēto vārdu un uzvārdu ir tā pati, kas žurnālistu interesē. Tieši tāpēc tiesnesei bija pienākums ieskatīties TIS, lai par to pārliecinātos.
Atgādinu, ka tiesas bija diametrāli pretējā ieskatā, kad lūdzu man izsniegt augstu valsts amatpersonu datus - man tika norādīts, ka gan jau PMLP tos man iedos arī bez personas koda norādes, kas ir klaja aplamība. Tāpat kā klaji aplams un nelikumīgs ir AT mājaslapā publicētais At nolēmums šai sakarā (SKA-1164/2019)
Jurčiks > Māris Leja
3. Novembris 2019 / 14:44
0
ATBILDĒT
Kāpēc vispār būtu jāslēpj informācija par noziedzniekiem?...
Normunds Šlitke > Jurčiks
3. Novembris 2019 / 15:51
6
ATBILDĒT
Nevis par noziedzniekiem, bet par notiesātajiem un sodītajiem. No vienas puses, ja persona ir izcietusi sodu, tai ir tiesības uz notikuma aizmiršanu. No otras puses, tas nevar būt saistāms ar publicitāti tiesāšanas laikā.
Citastarp, mums uz Linča tiesu tendēta sabiedrība un prese kā tās spogulis, un ir lērums ar bezjēdzīgiem likumiem (piem., puisis, kutrš 14 gadu vecumā iesitis piedzērušam jaunietim, kurš viņa meiteni nosaucis par "mauku", arī 60 gadu vecumā nedrīkst adoptēt bērnus un vēl pavisam nesen nedrīkstēja strādāt pat pat skolotāju)
Max Headroom > Normunds Šlitke
3. Novembris 2019 / 16:49
0
ATBILDĒT
"No vienas puses, ja persona ir izcietusi sodu, tai ir tiesības uz notikuma aizmiršanu."
================================
Atvainojos par iejaukšanos diskusijā, bet šai tēzei tomēr vēlos oponēt. Manuprāt, ir jānošķir kriminālsoda radītās juridiskās sekas (dažādi ierobežojumi un aizliegumi) no faktiskajām sekām (vainīgās personas reputācija, tiesas procesa norises un publiska sprieduma pasludināšanas fakts u.c.). Pēc soda izciešanas un "parāda atdošanas sabiedrībai" pašsaprotama ir pirmo seku izbeigšanās, bet to negribētu viennozīmīgi attiecināt uz otrajām, vēl jo vairāk - par pieņemamu atzīt publiski pieejamas informācijas cenzēšanu nolūkā veicināt otro seku "aizmiršanu". Tas ir līdzīgi kā maksātnespējas procesā - oficiāli regulēta un atzīta saistību izbeigšana nenozīmē, ka saistību fakts vairs nebūtu sabiedrībā pieminams nekādā kontekstā. Protams, neapšaubu, ka pašiem notiesātajiem labprāt gribētos visu sākt no baltas lapas un panākt, lai citi reiz notikušo nekādi ar viņiem turpmāk nesaista.
Māris Leja > Normunds Šlitke
2. Novembris 2019 / 13:30
0
ATBILDĒT
Konflikts ar krimināllietu atklātu iztiesāšanu šeit nerodas. Šai sakarā ieteiktu iepazīties ar Šveices Federālās Augstākās tiesas 2001.gada 1.maija spriedumu (Pieejams: http://www.servat.unibe.ch/dfr/c4127122.html, kur līdzīgā situācijā notiesāts arī žurnālists par uzkūdīšanu izpaust noslēpumu saturošas ziņas, t.i., ziņas pa sodāmību. Citāts no sprieduma: tiesas procesa atklātumam jānodrošina korekta attieksme pret procesā iesaistītajām personām, un sabiedrībai jābūt iespējai tieši (nepastarpināti) konstatēt, kā tiek piemērots likums un realizēta tiesas spriešana. Šie procesa atklātuma mērķi, kuri citastarpā var būt saistīti ar neērtībām arī apsūdzētajam, ar sprieduma publisku pasludināšanu krimināllietā ir izpildīti. Pēc pasludināšanas sodīšanas fakts var kļūt par noslēpumu, ja izpildījušies tā nosacījumi. Ja spriedums, resp., notiesātā vārds un identitāte nonāk aizmirstībā, sods paliek zināms tikai ierobežotam personu lokam. Notiesātā griba turēt slepenībā iepriekš piespriestos sodus, tiek respektēta, un interese turēt slepenībā tiek atzīta par pamatotu. Tas izriet arī no likuma normas, kas ierobežo ziņu sniegšanu par ierakstiem sodu reģistrā (Šveices Krimināllikuma 363.p.). Lai gan spriedumi krimināllietās var kļūt pieejami, piemēram, iepazīstoties ar nolēmumu apkopojumiem, kuros spriedumi lielākoties ir anonimizēti, kā arī izpētot preses arhīvus, ja par to ir ziņots presē, tomēr šādas izpētes parasti saistītas ar diezgan darbietilpīgu procesu. Sūdzības iesniedzējs (žurnālists, kurš šajā lietā bija notiesāts par uzkūdīšanu izpaust dienesta noslēpumu saturošu informāciju), kurš ilgus gadus strādā par reportieri dienas laikrakstā arī pats neapgalvo, ka ar meklējumiem preses arhīvā viņš būtu varējis viegli uzzināt, vai konkrētās personas iepriekš sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem narkotisko vielu apritē vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem, vai viņas vismaz bija iesaistītas kādā kriminālprocesā. Turklāt ziņas par noteiktām personām piemērotiem sodiem presē parasti ir mazāk precīzas un uzticamas, nekā attiecīgie ieraksti oficiālajos reģistros.
Tiesneses Orniņas gadījumā ziņas bija izpautas par 5 gadus “vecu” sodāmību, kura sabiedrībai līdz tam nemaz nebija zināma, jo masu saziņas līdzekļi tiesā nepiedalījās. Nedz meklējot preses arhīvos, nedz tiesu nolēmumu apkopojumos šīs ziņas nevarēja iegūt.
Max Headroom > Māris Leja
3. Novembris 2019 / 16:55
0
ATBILDĒT
Fundamentālā problēma, no kuras neizbēgt nevienā tiesību salīdzināšanas procesā - kādēļ nostāja par labu sodāmības fakta neizpaušanai būtu jāpamato tieši ar Šveices tiesas un konkrētas lietas atziņām? Vai kaut kas mainītos, ja kādā citā valstī (piemēram, Somijā, kas izceļas ar tiesas procesu un lietas materiālu atklātumu) izskanētu gluži pretējas atziņas? Un nē, bieži piesauktā "vēsturiskā saikne ar ģermāņu tiesību loku" nav pietiekams arguments, jo neatminos, ka Latvijas likumdevējs jelkad būtu apņēmies vāciski runājošo valstu jurisprudences atziņas atzīt par sev saistošākām nekā citas.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 15
visi numura raksti
Vija Kalniņa
Akadēmiskā dzīve
Plenārsēdē apspriež modernas valsts un tiesu izaicinājumus
No 2019. gada 17. līdz 18. oktobrim Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē norisinājās 7. starptautiskā zinātniskā konference "Tiesību zinātnes uzdevumi, nozīme un nākotne tiesību sistēmās", kurā piedalījās vairāk nekā ...
Reinis Odiņš
Informācija
Pamats diskusijām par civiltiesībām un judikatūru
Reinis Odiņš
Skaidrojumi. Viedokļi
Jura novit curia princips civilprocesā
Princips jura novit curia (tiesa zina tiesības) mūsdienu civilprocesā ir līdzeklis prāvniekiem un tiesām. Tiesas mēdz to izmantot, lai atgādinātu zemākas instances tiesai par pienākumu piemērot pareizās tiesību normas1 vai arī ...
Matīss Vingris
Skaidrojumi. Viedokļi
Briseles Ibis regulas piemērojamības noskaidrošana un jurisdikcijas noteikšana Latvijas tiesu praksē
Senāts 2019. gadā ir saskāries ar tiesību jautājumiem starptautiskajā civilprocesā. Veicot tiesu prakses izpēti par šiem jautājumiem, autors secināja, ka Eiropas Savienības regulu – Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 par ...
1 komentāri
Konstantīns Vaivods
Skaidrojumi. Viedokļi
Prejudiciāla negatīvā atzīšanas prasība civilprocesā: judikatūras atziņas
Tiesu praksē arvien ir sastopami gadījumi, kad vispārējās jurisdikcijas tiesā tiek celta kāda prejudiciāla negatīvā atzīšanas prasība. Piemēram, kāds dzīvokļa īpašnieks nepiekrīt mājas apsaimniekotāja atsūtītajam ...
9 komentāri
AUTORU KATALOGS