Pēdējos gados ir palielinājies to nolēmumu skaits, kuros Senāts ir paudis autortiesību nozarei nozīmīgas judikatūras atziņas.1 Turklāt nereti viena nolēmuma ietvaros Senāts risinājis vairākus būtiskus tiesību jautājumus, rezultātā sniedzot juridiski nozīmīgas atziņas, kuras ir piemērojamas arī citās līdzīgās lietās. Izņēmums nav arī jaunākais spriedums autortiesību strīda lietā.2 Šajā spriedumā Senātam bija jārod atbildes gan uz tādiem autortiesību jautājumiem, kas cieši saistīti ar darbu izmantošanu noteiktā veidā – satelīta apraidē, gan arī vispārīgiem jautājumiem saistībā ar autora izņēmuma tiesību dabu un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Šajā rakstā autors analizē Senāta atziņas iepriekšminētajā lietā kopsakarā ar Senāta agrāko praksi un jaunāko Eiropas Savienības autortiesību regulējumu, kas attiecināms uz darbu izplatīšanu.
Šā gada 17. aprīlī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/789, ar ko paredz noteikumus par to, kā īstenojamas autortiesības un blakustiesības, kuras piemēro noteiktām raidorganizāciju tiešsaistes pārraidēm un televīzijas un radio programmu retranslācijām, un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/83/EEK3 (turpmāk – Direktīva 2019/789). Neraugoties uz to, ka minētā direktīva ne vien nav tieši piemērojama strīdu risināšanai Eiropas Savienības dalībvalstu tiesās, ne arī ir pārņemta Latvijas autortiesību regulējumā, tā palīdz atklāt gan šobrīd aktuālās juridiskās grūtības darbu izmantošanā raidorganizāciju raidījumu apraidē,4 tostarp ar satelīta starpniecību, gan ielūkoties iespējamos šo grūtību nākotnes risinājumos.
Fenomens, ka tehnoloģiju attīstība un ar to saistīto ekonomisko modeļu izmaiņas un jaunu modeļu rašanās apsteidz normatīvā regulējuma izmaiņas, nav jauns ne tiesībās vispār, ne konkrēti autortiesību nozarē. Šādās situācijās vadošā loma normatīvā regulējuma nepilnību novēršanā jāuzņemas tiesām, kurām jāveic tiesību tālākveidošana, aizpildot likuma robus un nodrošinot tiesiskā regulējuma attīstību kopsolī ar tehnoloģiju un to izmantošanas jaunākajām tendencēm.
Šajā rakstā aplūkotā autortiesību lieta atklāja arī sistēmiska rakstura nepilnības Latvijas autortiesību regulējumā, kurām Senāts pievērsās saistībā ar jautājumu par satelītprogrammu paketes piegādātāja darbības ierindošanu noteiktā autora izņēmuma tiesību kategorijā.
Ārpus šā raksta tvēruma ir palicis jautājums par kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārstāvības tiesībām, attiecībā uz kuru Senāts apstiprināja jau savā agrākajā judikatūrā paustās atziņas par šādas pārstāvības prezumpciju un tās piemērošanas priekšnoteikumiem.5
1. Strīda būtība un tiesību jautājumi
Lietā prasību cēla kolektīvā pārvaldījuma organizācija biedrība "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība" (turpmāk – biedrība "AKKA/LAA") pret darbu izmantotāju – Igaunijas Republikā reģistrēto AS "TV Play Baltics" (iepriekš – "Viasat AS"), kura Latvijas Republikas teritorijā darbojas kā satelītprogrammu paketes piegādātāja saviem klientiem.
Strīda būtību veidoja divi viens otram pakārtoti jautājumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes