ŽURNĀLS Domu mantojums

1. Ievads

Nav pārsteidzoši, ka Jānis Čakste, viens no neatkarīgās Latvijas vadošajiem valstsvīriem,¹ starptautiskās tiesības un institūcijas uztvēra kā cieši saistītas ar valsts tiesībām un iekšpolitiku. Autors piedāvā izvērtēt šo Čakstes personības rakursu trīs līmeņos: akadēmiskais, diplomātiskais un valstiskais.

Kā starptautisko tiesību profesors Latvijas Universitātē Čakste skaidroja spriedzi starp starptautisko tiesību lomu (mazo) valstu veidošanā un aizsardzībā, no vienas puses, un nepieciešamību sekot gadsimtos lielvaru nodibinātai praksei un paražām, no otras. Otrā un cieši saistītā perspektīva ir Čakste kā diplomāts: profesors Čakste bieži atsaucās uz savu – Latvijas delegācijas vadītāja – pieredzi Parīzes Miera konferencē, piedaloties diskusijās par topošo Tautu Savienību un sperot soļus vēlākajai Latvijas de jure atzīšanai un uzņemšanai Tautu Savienībā. Visbeidzot, prezidents Čakste aktīvi darbojās Tautu Savienības veicināšanas biedrībā Latvijā, īpaši akcentējot tādus (arī mūsdienās svarīgus) jautājumus kā starptautiskais miers un reģionālā sadarbība. Ir vērts norādīt to, cik neparasta ir Čakstes situācija, vienā personā apvienojot valsts vadītāja, vadoša diplomāta un vadoša pasniedzēja karjeru – lai gan ne unikāla, ja vērtē citas mazas valstis starptautisko attiecību krustpunktos.²

2. Profesors

J. Čakste bija Latvijas Universitātes (Augstskolas) starptautisko tiesību profesors no 1919. gada līdz 1922. gadam. (Diemžēl Čakstes ģimenes arhīvā nav saglabājušies viņa lekciju konspekti, tādēļ ļoti novērtētu, ja kāds varētu dalīties ar savos arhīvos esošiem akadēmiskiem materiāliem no šī perioda.