ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Ievads

Mantojuma tiesību likumiskā regulējuma mērķis ir aizsargāt tiesības uz īpašumu, kas tiek panākts ar noteiktu kārtību (materiālu un procesuālu), kādā mantojums nonāk pie mantinieka. Piemērojot šo kārtību, mantojums tiek noregulēts – noteiktā veidā tiek atrisināta mantojuma pretendentu konkurence, nosakot, kas un kādā daļā mantojumu iegūst. Konstatējot, ka mantojuma pretendentu nav, mantojums ir bezmantinieku manta un piekrīt valstij. Mantojuma noregulēšanas rezultātā ir jāgūst tiesiskā noteiktība attiecībā uz mantojuma piederību, tāpat kā tiesiskā valstī attiecībā uz īpašuma tiesībām vispār.

Kā to nosaka CL 688. pants, mantojuma pieņemšanai ir izšķiroša nozīme mantojuma iegūšanā. Tas nozīmē, ka mantojuma pieņemšanai kā mantojuma iegūšanas priekšnoteikumam būtu jābūt likumā ļoti precīzi noregulētai (jo sevišķi attiecībā uz termiņiem), lai nodrošinātu, ka mantojums netiek zaudēts neskaidra likuma regulējuma dēļ, kas noved pie tā kļūdainas iztulkošanas un nepareizas piemērošanas. Tomēr šajā ļoti svarīgajā jautājumā praksē pastāv daudz neskaidrību.¹ Tas raisa interesi tajā ziņā, ka CL nav pēcpadomju perioda likums, bet gan 1864. gada Vietējo Civillikumu kopojuma (turpmāk – VCL) pēctecis, kurā mantojuma pieņemšanas pamatprincipi nav mainīti. Tādējādi būtu jāpieņem, ka esošo mantojuma pieņemšanas regulējumu un piemērošanu gan likumdevēji, gan tiesu prakse gadsimtu gaitā ir sevišķi rūpīgi noslīpējuši. Šajā rakstā tiks aplūkotas CL ietvertās mantojuma noregulēšanas sistēmas, mantojuma pieņemšanas doktrīnu atšķirības un CL 693. panta trešajā daļā noteiktā mantojuma pieņemšanas gada termiņa piemērošanas jautājums.

2. Mantojuma noregulēšanas sistēmas

Savulaik VCL bija pārņēmis divas jau pirms tam pastāvējušas mantojuma noregulēšanas sistēmas – mantojuma ārpustiesas noregulēšanu, kas balstīta romiešu tiesībās, un tiesas noregulēšanu, kam saknes meklējamas vācu procesuālajās tiesībās,² turklāt pirmā, romiešu tiesībās balstītā sistēma, VCL prevalē.³ Abu šo sistēmu pamatā ir romiešu tiesību mācība par mantojuma prasību (hereditatis petitio), ko pārveidojusi tiesas iejaukšanās mantojuma privātā (ārpustiesas) noregulēšanā. Tālaika doktrīnas pamatā bija princips, ka pēc Baltijas tiesībām mantojuma noregulēšana tiesā ir izņēmuma gadījums, kas normālos apstākļos nav vajadzīga.⁴ Abas minētās mantojuma noregulēšanas sistēmas pastāvēja līdzās, tās varēja izvest vienu pēc otras, turklāt mantojuma noregulēšana tiesā, jo sevišķi ar mantojuma prasības noilguma termiņa saīsināšanu, būtiski iespaidoja mantojuma ārpustiesas noregulēšanu.⁵

Mantojuma ārpustiesas noregulēšana varēja notikt visos gadījumos, kad mantojuma noregulēšana nebija sākta tiesā – nav notikusi tiesas iejaukšanās mantojuma pārvaldīšanā (nav veikta mantojuma apsardzība, aizgādnība), un līdz ar to nav notikusi mantinieku uzaicināšana ar mantojuma izsludināšana. Mantojuma ārpustiesas noregulēšanā rodoties strīdam, mantojuma noregulēšana tika izdarīta ar mantojuma prasības palīdzību.

Mantojuma noregulēšana tiesā bija nepieciešama tajos gadījumos, ja bija jāaizsargā nepieņemts mantojums (hereditas jacens),⁶ t.i., bija nepieciešama mantojuma apsardzība un aizgādnība. Šī noregulēšana notika bezstrīdus kārtībā pēc ieinteresēto vai (likumā noteiktos gadījumos) pēc pašas tiesas iniciatīvas. Mantojuma pretendenti parasti tika noskaidroti ar mantojuma izsludināšanu.⁷ Mantojuma izsludināšana noteica termiņu mantojuma pieņemšanai, provocējot mantiniekus izteikties, jo izsludinātajā termiņā nepieteiktās tiesības tika dzēstas (prekludētas) ar tiesas lēmumu, uzreiz atrisinot mantinieku konkurenci. Šajā gadījumā mantojuma pieņemšanas tiesiskās sekas, ja līdz tam tādas bija radušās mantojuma ārpustiesas noregulēšanā, tika likvidētas, ja tiesīgais tās neapsargāja – mantojuma izsludināšanā noteiktajā termiņā savas tiesības nepiesakot tiesā. Atsevišķos gadījumos mantojumu neizsludināja, kā rezultātā tiesiskās sekas, kas līdz tam bija radušās mantojuma ārpustiesas noregulēšanā, netika likvidētas, jo mantojuma izsludināšana bija priekšnoteikums tam, lai tiesa lemtu par nepieteikto tiesību dzēšanu.

Mantojuma noregulēšana tiesā sākotnēji nepazina mantinieku apstiprināšanu mantojuma tiesībās (mantinieku leģitimāciju šodienas izpratnē). Mantošanas process sastāvēja no atsevišķām lietvedībām (mantojuma apsardzība, aizgādnība, izsludināšana, inventāra sastādīšana u.c.), kuras īstenoja citu no citas neatkarīgi, ciktāl agrāk izvestas lietvedības sekas neiespaidoja vēlāku lietvedību. Nebija vienotas mantojuma lietas, kurās šīs lietvedības tiktu apkopotas un kas noslēgtos ar mantinieku apstiprināšanu mantojuma tiesībās. Mantinieki, kad tas bija nepieciešams (gan tiesā, gan ārpus tiesas), sevi leģitimēja tieši, iesniedzot attiecīgus pierādījumus (izrakstus no baznīcas grāmatām par radniecību, liecinieku liecības u.tml.).⁸

Mantinieku apstiprināšana mantojuma tiesībās tika ieviesta ar Krievijas tiesu reformu 1889. gadā.⁹ Mantinieku apstiprināšana mantojuma tiesībās, ko izdara tiesa mantošanas procesā, ieguva acīmredzamas priekšrocības pret mantojuma noregulēšanu ārpus mantošanas procesa – ļaujot tiesisko noteiktību mantojuma tiesībās iegūt termiņā, kas ir daudz īsāks par mantojuma prasības noilguma termiņu.