ŽURNĀLS Juristu likteņi

J. Purgals dzimis 1869. gada 6. jūnijā Valkas aprinķa Plāņu pagasta "Ķīšos", bet miris 1934. gada 7. novembrī Rīgā.²

Dzimtajā ziemeļvidzemes pusē uzsāktas pirmās skolas gaitas. No 1880. līdz 1883. gadam mācījies Plāņu pagastskolā, pēc tam no 1883. līdz 1887. gadam Valkas draudzes un apriņķa skolā. J. Purgals bija saimnieka dēls, tādēļ rocība ļāva pēc dzimtās puses skolu pabeigšanas ņemt privātstundas, lai sagatavotos mācībām Rīgas Nikolaja ģimnāzijā, kuru kā eksterns absolvēja 1892. gadā. 1892.–1896. gadā studēja tieslietas Maskavas Universitātē, kuru beidza ar 1. šķiras diplomu.³

Lai arī profesionālās gaitas J. Purgali pamatā saistīja ar norisēm Rīgā, viņš saglabāja ciešu saikni ar savu dzimto pusi. Turpināja pārvaldīt savas dzimtas mājas. J. Purgals regulāri aicināja draugus un paziņas uz savām lauku mājām un mēdza vadīt stundām garas ekskusijas pa savu plašo un priekšzīmīgo saimniecību.⁴

Cienīts un mīlēts

J. Purgals savu līdzgaitnieku acīs bija izcila personība, ar lielām jurista dotībām.⁵ Ar savu autoritāti viņš baudīja plašu uzticību un cieņu. Vairums, sastopoties ar J. Purgala inteliģenci un cilvēcīgumu, nolieca galvu viņa priekšā. Ideālists, kuram par cilvēkiem un sabiedrību bija pašas labākās domas.⁶ J. Purgala līdzgaitnieki viņu raksturojuši kā bagatīgām gara dāvanām apveltītu cilvēku, kurš savas zināšanas sniedzis atpakaļ tautai. Pēc dabas J. Purgals nebija savtīgs.⁷ Pirmajā vietā viņam bija darbs kopējam labumam.⁸ Savā runātajā un rakstītajā viņš skaidri deklarēja, ka kopējam labumam jābūt augstākajam likumam.⁹ Visas valsts labums jāstāda augstāk par atsevišķu grupu neērtībām.¹⁰

J. Purgala laikabiedrs K. Apinis no Slokas namīpašnieku biedrības viņu raksturojis kā personību, kas nemēdza liekties un locīties, bet ko varēja tikai lauzt. No saviem principiem viņš nekad neatkāpās. Kas pret tiem uzstājās, ar tiem viņš uzsāka nesaudzīgu cīņu. J. Purgals ar savu skaidro, sparīgo, pārliecinošo, interesanto runu aizgrāba visus. Runas klausījās arī oponenti. Viņa cīņas paņēmieni bija kulturāli, kas neradīja ķildas un izrēķināšanās jūtas. Viņš nekad neaizskāra citas grupas un partijas. Tāpēc viņu cienīja gan draugi, gan oponenti.¹¹

J. Purgals pārzināja Eiropas lielo tautu valodas. Piemēram, starptautiskajā namīpašnieku kongresā Itālijā viņš savu runu noturēja itāliešu valodā. Itālijas laikraksti bija pārsteigti. J. Purgals nemitīgi mudināja namīpašnieku jaunatni, lai mācās citu tautu valodas.¹²

J. Purgals bija luterticīgs, aktīvi iesaistoties Latvijas ev. lut. baznīcas pārvaldē. ¹³ Pēc J. Purgala nāves baznīcas pārstāvji norādīja, ka viņa piemiņa paliks baznīcas aprindās svētīta.¹⁴

Savas dzīves laikā viņš saņēma atzinību un cieņas apliecinājumus gan no valsts un starptautiskām organizācijām, gan saviem kolēģiem un sabiedriskajām organizācijām.

1927. gada 28. aprīlī viņš tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.¹⁵ Ordeni viņam piešķīra pēc Saeimas vācu frakcijas ierosinājuma.¹⁶ Kā pamatojums apstāklim, kāpēc tieši vācu frakcija ierosināja, varēja būt tāds, ka J. Purgalam bija cieša saikne ar vācbaltiešiem, nacionālos jautājumos viņš bijis iecietīgāks par latviešu pilsoņu vairākumu un bija rietumnieciski noskaņots latviešu pilsoniskās partijas pārstāvis.¹⁷

Lai arī nav dokumentāru pierādījumu, tomēr, ņemot vērā J. Purgala ciešo saikni ar vācbaltiešiem, vismaz pirmšķietami varētu būt ticami tas, ko raksta Ādolfs Klīve savā darbā "Latvijas neatkarības gadi: Latvijas polītiskā veidošanās un augšana".