Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Tiesību politika

7. Janvāris 2020 /Nr.01 (1111)

Dalītā īpašuma piespiedu nomas vietā – likumiskas zemes lietošanas tiesības
Taisnīga tiesa
32 komentāri
Toms Dreika
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Vispārējo civiltiesību nodaļas jurists 

Ar Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01 par Satversmei neatbilstošiem un spēkā neesošiem no 2019. gada 1. maija tika atzīti pēdējie 2017. gada grozījumi normatīvajos aktos,1 kas skar piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Tas bija jau trešais Satversmes tiesas spriedums tikai jautājumā par nomas maksu. 2017. gada grozījumu mērķis bija noteikt šī brīža ekonomiskajai situācijai atbilstošu nomas maksu dalītā īpašumā ...

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
16
komentāri (32)
32 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Krista Milberga
10. Janvāris 2020 / 15:33
0
ATBILDĒT
Dalītie īpašumi izveidojās pēc Civillikuma atjaunošanas privatizācijas un denacionalizācijas (speciālu likumu izpildes) rezultātā, ignorējot Civillikumā ietverto principu, ka tam, kam pieder zeme, pieder viss uz un zem tās. Tāpēc nevar teikt, ka dalīta īpašuma attiecības - piespiedu(ar spriedumu) vai brīvprātīgas (vienošanās)nomas attiecības būtu pretstats rakstā aprakstītājām likumiskajām.Jebkurā gadījumā valstij jāgādā, lai postkomunistiskās atjaunotās Latvijas haotiskās pārvaldes rezultātā izveidojušamies dalītie īpašumi tiktu izbeigti, un Civillikuma principi tiktu beidzot ievēroti.
Toms Dreika > Krista Milberga
10. Janvāris 2020 / 15:58
0
ATBILDĒT
Likumprojektā piedāvātās likumiskās attiecības ir cits tiesību institūts, nevis pretstats esošajām. Likumprojekta anotācijā var iepazīties ar apsvērumiem, kas ir pamatā piedāvājumam izmantot jaunu institūtu (http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/?pid=40474223).

Kā jau minēts dalītā īpašuma izbeigšana ir ilgtermiņa gala mērķis un vienīgais dalītā īpašuma problemātikas risinājums "pēc būtības". Tomēr mēs jau 30 gadus dzīvojam ar dalīto īpašumu "līdz apvienošanai vienotā īpašumā". Arī ideālos apstākļos ātrāk kā 10 gados nav iespējams izbeigt dalīto īpašumu. Tādēļ arī īsti nevar apgalvot, ka esošo attiecību problemātika nav jārisina, jo tajā visticamāk mēs vēl diezgan ilgi atradīsimies. Šobrīd to arī (jaunu regulējumu) pavisam vienkārši prasa Satversmes tiesa savā 2018. gada spriedumā, ko arī nevar ignorēt.
Krista Milberga > Toms Dreika
10. Janvāris 2020 / 17:32
3
ATBILDĒT
Griba izšķir visu. Krievijas armijas karaspēka izvešanas pamati un vienošanās tika izstrādāti no 1991.gada līdz 1992.gadam. Krievijas armija tika izvesta no Latvijas no 1992.gada19.marta līdz 1994.gada 31.augustam. Kā tas nākas, ka esam pieļāvuši dalīta īpašuma rašanos? Tās visas ir okupācijas sekas, jo netika no varas atstumti tie, kuri realizēja okupācijas varu. Nešaubos, ka dalītos īpašumus izbeigt mums ir pa spēkam ātrāk kā desmit gados. Tā ir spožo fauno jurista goda lieta.
Toms Dreika > Krista Milberga
10. Janvāris 2020 / 18:21
0
ATBILDĒT
206 000 būvju un gandrīz 70 000 tūkstošu zemes vienību apvienošanos vienā nekustamā īpašumā prasītu vairāku simtu cilvēku darbu vairāku gadu garumā to visu:
- identificējot;
- uzmērot;
- pieņemot lēmumus un iztiesājoties par to, kas kuram būs vajadzīgs;
- veicot atsavināšanu sabiedrības vajadzībām 70 000 zemes vienību, un tiesājoties ar tiem, kas nepiekritīs;
- atrodot kādus divus miljardus EUR plus administratīvās izmaksas šī procesa veikšanai;
- pēc atsavināšanas visu apvienot un pareizi reģistrēt Kadastra informācijas sistēmā un Zemesgrāmatā.

Nav tā, ka dalītā īpašuma gadījumi ir skaisti (viena māja uz vienas jau atdalītas zemes vienības). Ir veseli kvartāli uz viena zemesgabala, kas visi būtu jāsadala, jāpārmēra, jāpieņem lēmumi, kā sadalīt, kur par visu var būt tiesvedības. Un ir arī viena māja uz vairākiem zemesgabaliem, kur uz to daļām vēl atrodas citas mājas. Tā situācija ir ļoti raiba dabā. Piemēram, zemes reforma Rīgā vēl joprojām nav pabeigta (cik gadus tā jau notiek), un šis būtu kaut kas līdzīgs.

Bez minētā jāpieskaita laiks, kas būs nepieciešams šī visa regulējošā likuma izstrādei un pieņemšanai Saeimā (esošais likumprojekts ar daudz mazāku vērienu atrodas Saeimā vairāk kā 4 gadus).

Jā, tas hipotētiski tad ir iespējams kādos 10 gados. Un citos komentāros jau norādīju, ka šis ir politisks jautājums. Cilvēki var ievēlēt politiķus, kas šādas idejas pārstāv un ir gatavi realizēt. Un mums kā sabiedrībai tad būtu jābūt gatavai to maksu nest (gan darba, gan naudas ziņā), kas nozīmēs kaut ko citu labu nedarīt vai atlikt. Visu uzreiz diemžēl nav iespējams, lai kā mēs gribētu.

Šādi ideālie apstākļi pēdējos 30 gados nav iestājušies un nav arī pazīmju, ka tas tagad pēkšņi notiks. Un jautājums, kā griba tad tā beigās ir, vai atkal nesanāk tā, ka šī valsts esam vien mēs visi kopā, kuriem tomēr nav tik ļoti liela tā griba tik daudz tagad iespringt uz vienu šo jautājumu, lai maksimāli ātri to atrisinātu? Tādēļ tā risināšana visticamāk prasīs ilgu laiku, lai tā cena (ne tikai naudas ziņā) pa gadiem izvilkta būtu vieglāk panesama visiem.
Krista Milberga > Krista Milberga
10. Janvāris 2020 / 17:40
1
ATBILDĒT
Tā ir spožo jauno juristu goda lieta.
Krista Milberga > Toms Dreika
10. Janvāris 2020 / 16:51
2
ATBILDĒT
Vai gadījumā ceļš nebūtu īsāks, ja likumā būtu noteikta zemes pārdošanas gadījumā pirmpirkuma tiesība dzīvokļu īpašniekiem(kopībai) jau tagad? Nemaz tik reti nav gadījumi, kad dzīvokļu īpašnieki Latvijas Republikas pilsoņi maksā zemes nomu termiņuzturēšanās atļauju plus nekustama īpašuma-zemes pircējiem Krievijas pilsoņiem. Vai tas Jus nešķiet pagalam absurdi? Turklāt, termiņuzturēšanās atļaujas zaudēšana nekādā veidā šobrīd neietekmē ārvalstnieka īpašumtiesības, lai gan, manuprāt, termiņuzturēšanās atļaujas zaudēšana ir patstāvigs pamats īpašuma atsavināšanai valstij, lai Latvijas Republikas pilsoņi to varētu nopirkt par kadastra ne tirgus vērtību, jo neba jau nu viņi vainojami pie varas šeptēm, kas ir pretrunā ar Latvijas Republikas pilsoņu tiesībām dzīvot un pastāvēt Latvijā cauri laikiem.
Toms Dreika > Krista Milberga
10. Janvāris 2020 / 17:06
0
ATBILDĒT
Jebkura dalītā īpašumā gadījumā gan ēkas, gan zemes īpašniekam (vai to kopumam) ir noteikta otra objekta pirmpirkuma tiesības, ja tas tiek pārdots (Likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 14. panta otrā daļa).
Problēma ir tā, ka pirmpirkuma tiesību īstenošanai daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gadījumā ir nepieciešama pilnīgu visu dzīvokļu īpašnieku piekrišana mēneša laikā, kas nav iespējams tiklīdz mājā ir vairāki desmiti vai simti dzīvokļu. Ir likumprojekts, kas paredz radīt praktiski īstenojamu dalītā īpašuma izbeigšanas mehānismu daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās, kas Saeimā ir iesniegts 2015. gada 1. oktobrī. Samazinātais dzīvokļu īpašnieku kvorums šāda lēmuma pieņemšanai ir viens no lielajiem strīdus objektiem par šo likumprojektu, par ko daudzi iebilst (arī dzīvokļu īpašnieku organizāciju pārstāvji).

Šis gan ir ārpus dalītā īpašuma, bet termiņuzturēšanās atļaujas zaudēšana, kā tiesiskais pamats nekustamā īpašuma nacionalizācijai, diezgan noteikti neies cauri nedz Satversmes, nedz Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Lai būtu kas tāds, tad valsts (visa sabiedrība par mūsu visu naudu) atsavinātu sabiedrības vajadzībām ar garo procesu, novērtēšanu un visu pārējo.
Dace Milberga > Toms Dreika
10. Janvāris 2020 / 18:47
0
ATBILDĒT
"Jebkura dalītā īpašumā gadījumā gan ēkas, gan zemes īpašniekam (vai to kopumam) ir noteikta otra objekta pirmpirkuma tiesības, ja tas tiek pārdots (Likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 14. panta otrā daļa).
Problēma ir tā, ka pirmpirkuma tiesību īstenošanai daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gadījumā ir nepieciešama pilnīgu visu dzīvokļu īpašnieku piekrišana mēneša laikā, kas nav iespējams tiklīdz mājā ir vairāki desmiti vai simti dzīvokļu."

Tom Dreikas kungs, diemžēl, tā gan nav kā jūs sakiet. Lai varētu izmantot pirmpikuma tiesības likumā noteiktā kārtībā ir jāuzzina, ka notiek darījums, un tikai tad var lemt par pirmpirkuma tiesību izmantošanu vai ne. Praksē līdz šim neesmu dzirdējusi NEVIENU gadījumu, kad zemes īpašnieks, atsavinot zemi zem daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, piedāvātu dzīvokļu kopībai izmantot pirmpirkuma tiesības. Un Zemesgrāmatas arī neprasa daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas īpašnieku - dzīvokļu īpašnieku kopības atteikumu izmantot pirmpirkuma tiesības, tāpēc....teorija skaista, bet piemērota gan netiek. Nav tā, ka dzīvokļu īpašnieku kopībai pietrūktu laika pieņemt tādu lēmumu, ja grib, tad var.

Ja jums ir zināmi gadījumi, kad šādas pirmpikuma tiesības daudzdzīvokļu dzīvojamā mājas īpašnieki - dzīvokļu īpašnieku kopība, jebkad ir izmantojuši, tad tas ir labās prakses piemērs, kas nebūtu slēpjams.
Toms Dreika > Dace Milberga
13. Janvāris 2020 / 18:21
0
ATBILDĒT
Gadījumi, kad piedāvā, ir bijuši. Man sarunā ir stāstīts par vienu, kas Jūrmalā esot noticis, kur mājai izdevās savākt visas balsis kaut kā - cik sapratu, mājas biedrībai bija finansējums, beigās nopirka biedrība, veica apvienošanu un tad ar maksājumiem iedzīvotāji atdod naudu savai biedrībai. Pārliecinājies gan neesmu, vai tas tiešām ir noticis.
Biežāk gan ir gadījumi, kad piedāvāts ir, ir bet māja, arī ja grib un ir atradusi tam naudu, nespēj savākt visas balsis - kādu īpašnieku nevar atrast, kāds ir Īrijā/Lielbritānijā un to nekas neinteresē, kāds ir miris un nav mantojuma aizgādņa (to arī nevar iecelt divās dienās), pietiek tikai pietrūkt vienam. Bija gadījums Talsos, kur beigās pašvaldība izmantoja savas pirmpirkuma tiesības un māja vismaz nonāca dalītā īpašumā ar publisko personu.

Ja runā par pirmpirkuma tiesību institūtu, tad ir jāatcerās, ka tas nav sodošs (komentārs, uz ko es atbildēju, piedāvāja vienkāršo risinājumu ar pirmpirkuma tiesībām, bet tas nav vienkāršs un neko nerisina, jo atkal mēs nonākam, ka šādam mērķim vajadzētu ko jaunu). T.i., vienīgās sekas pirmpirkuma tiesīgā ignorēšanai ir izpirkuma tiesība, kurai ir gada termiņš.

Pašvaldības sev ekskluzīvi kaut kā ir iekopušas šo pasākumu, ka zemesgrāmatās prasa tās atteikšanos, bet jāatcerās, ka pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības uz jebkuru NĪ tās teritorijās, līdz ar to viegli identificēt subjektu. Visos citos gadījumos arī zemesgrāmatā neko neprasa, jo vienīgās sekas ir izpirkuma tiesība, ko var īstenot gada laikā. Arī dalītā īpašumā teorētiski ir viegli identificēt subjektu, bet ir labs jautājums, vai šis patiešām, ko risinātu. Jebkura māja jau šobrīd var reizi gadā apskatīties zemes ZG un, ja ir mainījies īpašnieks un tai ir balsis un nauda, celt prasību par izpirkuma tiesību īstenošanu. Sistēmiski skatoties, ņemot vērā, ka balsis bieži būs nepārvarams šķērslis, pirmpirkuma tiesības var viegli apiet ar citu atsavināšanas veidu (maiņa, dāvinājums), visticamāk, pat prasot ZG kaut ko iesniegt, fundamentāli nekas nemainītos. Turklāt īsti nevarētu prasīt iesniegt mājas īpašnieku atteikšanos, jo tas var radīt nesamērīgu īpašuma tiesības aprobežojumu (liegumu atsavināt, kamēr kāds nav pieņēmis lēmumu, kuru tas nav spiests pieņemt). Tādējādi būtu jāprasa tikai informācija par īpašnieku informēšanu.

Efektīvākai dalītā īpašuma izbeigšanai (daudzdzīvokļu mājās) vajag mazāku īpašnieku nepieciešamo kvorumu, kā arī tiesību prasīt atsavināt zemi ēkas īpašniekiem, kad mājas īpašnieki tam ir gatavi un tiem ir resursi tam (lai nav jāgaida, kad, kas var būt arī nekad, zemes īpašnieks atsavinās kādam). Šādu modeli, kur valsts izdarītu visu administratīvo darbu (mērīšana, sadale, informācijas aprite, visu reģistru un ZG sakārtošana), kā arī ar iespēju, ka nākotnē ir valsts atbalsts pašas maksas segšanai, paredz dalītā izbeigšanas likumprojekts, kas ir Saeimā 4 gadus un uz priekšu nekust. Kāpēc parlamentā kaut kas stāv, lūdzu neprasiet izpildvarai.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
15. Janvāris 2020 / 14:28
0
ATBILDĒT
"Pirmpirkuma tiesības" ir kārtējais juridiskais termins, kurš dažādos tiesību aktos ir ar pilnīgi citu jēgu un svaru, tā mulsinot sabiedrību un radot mītus.
Tam ir viens viena nozīme, kad tas lietots publiskajās tiesībās un pavisam cita, kad privātajās. Privātajās tā parasti ir saistību tiesība, piemēram, starp kopīpašniekiem, nevis lietu tiesība. Secīgi tā citas personas nesaista, tāpēc zemesgrāmatu nodaļa nav tiesīga veikt jebkādu kontroli. Pirmpirkuma tiesības dalītajos īpašumos ir konstruētas populistiski, nepadarot tās ne par lietu, ne arī saistību tiesībām, vissliktākais - nenosakot kārtību kādā tās īstenojamas. Lielākā daļa juristu pauž viedokli, ka pēc analoģijas ar to īstenošanu kopīpašnieku starpā, taču tam nav nekāda tiesiska pamata un tas arī ir pretrunā Satversmes 90. un 105. pantam, jo norakstu legāla izsniegšana šādā gadījumā var izmaksāt dārgāk nekā, piemēram, pārdodamais zemes gabals.
Arī piemēram par pašvaldību nepiekrītu - pašvaldībai nav pirmpirkuma tiesības gadījumos, kad tās ir citām personām. Turklāt pašvaldība, tās realizējot šādiem mērķiem, pārkāptu ne vien speciālos likumus, bet arī Krimināllikuma normas.

Pašvaldības pirmpirkuma tiesības ir daļēji publiskās tiesības, tāpēc zemesgrāmata nemaz nedrīkst korobēt darījumu, pirms nav saņemts pavadības atteikums, tostarp, ar noklusēšanu:
Ministru kabineta noteikumi Nr.919, "Noteikumi par vietējo pašvaldību pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtību un termiņiem":
11. Pircēja tiesības nostiprināt īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu zemesgrāmatā šo noteikumu 10. punktā minētajos gadījumos apliecina:
11.1. šo noteikumu 2. punktā minētā izziņa ne ātrāk kā divdesmit ceturtajā dienā pēc pirkuma līguma vai tā kopijas saņemšanas pašvaldības institūcijā – šo noteikumu 10.1. apakšpunktā minētajā gadījumā;
11.2. šo noteikumu 3. punktā minētais lēmums par atteikumu izmantot pirmpirkuma tiesības vai šo noteikumu 4. punktā minētā izziņa, ko nosūta Valsts vienotajai datorizētajai zemesgrāmatai, izmantojot tīmekļa pakalpi, vai ievieto Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā, izmantojot īpaši tam paredzētu tiešsaistes risinājumu, – šo noteikumu 10.2. apakšpunktā minētajā gadījumā.
12. Nostiprinājuma lūgums par darījumu ar nekustamo īpašumu, uz kuru vietējai pašvaldībai ir pirmpirkuma tiesības, nav apmierināms, pirms vietējā pašvaldība ir zaudējusi pirmpirkuma tiesības.

Piebilstams, ka privātajās tiesībās pirmpirkuma tiesības iestājas PĒC pirkuma līguma noslēgšanas un tikai brīdī, kad pirmpirkuma tiesīgais saņem pirkuma līguma norakstu - līdz tam pirkuma līgums kā gandrīz jebkurš privātās gribas abpusējs izteikums, ir brīvi atceļams un grozāms.
Publiskajās tiesībās, atkarībā no jomas un iestādes, pirmpirkuma tiesības nozīmē, ka publiskās personas mantas atsavinājuma līgums NAV slēdzams, pirms pirmpirkuma tiesīgais nav zaudējis savu tiesību - pirmpirkuma tiesīgajam netiek piedāvāti tādi paši noteikumi kā pircējam (tie ir labāki vai sliktāki - kā paveicas).
Kaspars Herbsts
10. Janvāris 2020 / 14:30
1
ATBILDĒT
Satversmes tiesa ar 2009.gada 15.aprīļa spriedumu lietā Nr.2008-36-01 ir atzinusi maksimālās nomas maksas ierobežojumu līdz 5% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības par neatbilstošu Satversmes 105.pantam un spēkā neesošu no 2009.gada 1.novembra. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa attiecībā uz nomas maksas „griestiem” 5% apmērā no kadastrālās vērtības ir atzinusi, ka „apstrīdētajās normās noteikto maksimālo nomas maksas apmēru nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju” (pie tam 2009.gada Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas laikā nekustamā īpašuma nodokļa slogs bija uz nomnieku pleciem!!!). Pēc šī sprieduma likumdevējs bija spiests palielināt nomas maksu uz 6%. Šobrīd neesmu dzirdējis pārliecinošus argumentus, kas tieši (ekonomiski, juridiski utt.) ir mainījies kopš 2009.gada, ja tagad tiek atzīts, ka atlīdzības funkcijai pietiekoši ir 2,25-2,5%!? Faktiski zemes īpašnieka ienākumi no īpašuma tiks samazināti pat līdz 65% salīdzinot ar situāciju, kāda tā bija pēc 2009.gada Satversmes tiesas sprieduma. Faktiski likumdevējs iesmej par Satvermes tiesu - sak, jūs tur lemjat un spriežat, ko gribat, bet mēs tāpat lemsim pa savam. Tas redzams arī no šī brīža situācijas, kas pēc pēdējā Satversmes tiesas sprieduma ir savā ziņā izveidojies "normatīvais vakuums", jo likumdevējs nav noteiktajā termiņā pieņēmis jauno regulējumu. Tagad tiek spekulēts ar argumentu, ka "nav jau regulējuma", bet kā tad paliek ar pēdējo spēkā bijušo regulējumu (ko Satversmes tiesa nav atcēlusi), kas paredzēja 6% nomas maksu?
Toms Dreika > Kaspars Herbsts
10. Janvāris 2020 / 15:17
1
ATBILDĒT
Nevar piekrist argumentācijai, ka, ja 2009. gadā Satversmes tiesa pateica, ka līdz 5% nav taisnīga maksa, tad tā tas ir akmenī iecirsts. 2009. gada nolēmuma Satversmes tiesa balstījās uz tā laika apstākļiem, kā arī ņēma vērā virkni pozīciju zemes īpašnieka izmaksās, kas laika gaitā var mainīties, turklāt nepilnīgi, jo nebija informācijas. Arī 2018. gada spriedumā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstākļi var mainīties, bet gala rezultātam ir jābūt izvērtētam. Šajā likumprojektā piedāvāto 4% pamatojums balstās virknē "ja" un lielākie no šiem "ja" ir:
1) tiek sakārtota un mainīta nodokļu piemērošanas sistēma dalītā īpašuma tiesiskajām attiecībām;
2) attiecības vispārēji tiek vienkāršotas, būtiski atvieglojot to īstenošanu gan normālā, gan strīdus situācijā, tādējādi būtiski samazinot izmaksas, kas ir saistītas ar šo attiecību īstenošanu visām pusēm;
3) tiek harmonizētas un skaidri noteiktas abu pušu tiesības un pienākumi, kur šobrīd tās katrā pašvaldībā var būt citādas.

Detalizēti ar to, kas ir mainījies, kādas informācijas analīze ir tikusi izmantota un kāda ir loģiskā ķēde šī likumprojekta risinājumam var izlasīt šeit: http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/?pid=40474223

Es gan gribētu teikt, ka 6%, vai 5%, vai "līdz" šiem lielumiem apakšā nav nekāda izvērtējuma pēc tām prasībām, kuras šobrīd ir formulētas 3 ST nolēmumos. 5% balstījās uz ideju, ka tas bija tas, ko tiesas nosprieda tajā laikā, kad šis normas radīja. 6% ir vnk paņemti no Civillikuma (to saknes rodamas 19. gs. vidū), bet arī tam apakšā nav vērtējuma par to, kā tas korelē ar zemes īpašnieka izmaksām, nodokļiem, attiecību īstenošanas izmaksām. Kāpēc 6% ir Civillikumā nezinu, vai kāds ir izpētījis, un to, kā šie 6% iet kopā ar mūsdienu realitāti (pēc tiem 19. gs. vidus kritērijiem) šaubos, vai kāds zin. Turklāt sveša kapitāla lietošana un sveša zemesgabala lietošana ir divi pavisam dažādi stāvokļi ar dažādu faktisko situāciju apakšā. Ja 6% ir absolūti pareizais cipars, kuram ir piemērojams ienākuma nodoklis tikai (jo tas, ka kāds lieto sveša naudu, šīs naudas īpašniekam neko nemaksā), tad 6% arī piespiedu nomā nav taisnīgi, jo zemes īpašniekam ir jāmaksā NĪN un konkrētās pašvaldībās var būt jāuztur zeme vai tai pieguļošās publiskās teritorijas (atkarībā no pašvaldības saistošajiem noteikumiem).

Regulējumu prasa Satversmes tiesas savā 2018. gada spriedumā. Teorētiski tas var arī nebūt, lai arī ņemot vērā lielo dalīto īpašumu skaitu, tas nebūtu optimāls risinājums. Kad likumā nav noteikts strīdus gadījumā nosakāmais procents, to katrā gadījumā saskaņā ar Civillikuma 2123. pantu nosaka tiesa. Tātad pušu interešu līdzsvars un taisnīgums ir jāatrod tiesai (jo tiesai, rīkojoties pēc saviem ieskatiem, ir jārīkojas saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem un mēs ķēdē nonākam līdz pamattiesībām un ST spriedumu atziņām). Ir vairāki dalītā īpašuma gadījumi, kuros likumi nekad nav noteikuši strīdus gadījumos nosakāmo nomas maksas apmēru un tā tie arī ir dzīvojuši visu laiku kopš 90tajiem.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
13. Janvāris 2020 / 11:14
1
ATBILDĒT
Likumprojekta anotācijā sniegtais pamatojums 4% kā taisnīgai atlīdzībai par zemes lietošanu nepārliecina un ir klaji aplams. Pirmkārt, aplams ir ieskats, ka 2.5% ir adekvāta peļņa no kapitāla, to pamatojot galvenokārt ar attīstīto valstu obligāciju likmēm. Tam nav nekāda tiesiska, ekonomiska vai racionāla pamata. Valstis savas obligācijas var emitēt dažādos nolūkos un to ienesīgums var būt niecīgs un teorētiski pat negatīvs, tai pat laikā šādi stimulētā ekonomika var būt dinamiski augoša un investīciju atdeve tāpēc lielāka kā parasti. Un otrādi, valstīs, kurām ir grūti iegūt līdzekļus starptautiskajos tirgos, kā dēļ obligāciju likmes ir augstas, ekonomika var nīkuļot un vidējā peļņa nozarēs var būt maza.
Regulētajās nozarēs kapitāla atdeves likmes pa nozarēm parasti atšķiras nebūtiski, jo cenas regulētas parasti tiek tikai tajās nozarēs, kurās nepastāv brīvā tirgus attiecibas, secīgi ir niecīgi īstermiņa riski. Arī ilgtermiņa riski parasti šādās nozarēs ir mazāki kā neregulētajā tirgū. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka 2018. gada otrajā pusē noteiktās sava (!) kapitāla atdeves likmes sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas jomā ir 4,22 % - 6.81%. Tai pat laikā anotācijā nav skaidrots, ka šīs likmes, salīdzinot ar iepriekš būtiski lielākajām (8%-12%), nav samazinājušās sakarā ar nozaru vidējo peļņu samazināšanos valstī, bet gan regulēšanas metodoloģijas maiņas dēl - nozares riskus pārvietojot uz citu pozīciju pakalpojuma gala cenā.
Otrkārt, anotācijā ir kļūdaini norādīts, ka “klasiskos nekustamā īpašuma lietošanas gadījumos lielāko daļu no kapitāla atdeves aprēķina veido nekustamā īpašumā esošo būvju amortizācija”. Īpašuma amortizācija nekad nav bijusi un nav iekļauta kapitāla atdeves likmēs, tieši otrādi – būvju kā jebkura pamatlīdzekļa amortizācija ir papildus pozīcija gan regulētajās cenās, gan arī brīvajā tirgū.
Treškārt, nav ņemts vērā, ka zemes īpašnieka objektīvie izdevumi ir ne tikai nekustamā nodokļa samaksa, turklāt, parasti pirms nomas maksas vai cita veida atlīdzības saņemšana no zemes lietotajiem, maksājot nodokļu administrācijai kavējuma naudu 18,3% (!) apmērā gadā (kur visās parējās regulētajās nozarēs arī nekustamā īpašuma nodoklis par pakalpojuma sniedzēja būvēm ir pievienojams pakalpojuma gala cenai atsevišķi).
Zemes īpašniekam turklāt ir neskaitāmi dažādos likumos noteikti papildus pienākumi, tostarp, sniegt informāciju zemes lietotājiem pēc viņu pieprasījuma, sniegt atbildes kompetentām institūcijām, piemēram, sakarā ar zemes nekopšanu, piedalīties servitūtu un aizsargjoslu nodibināšanā u.t.t., kas arī ir veicams uz šīs atlīdzības rēķina. Tāpat nav ņemts vērā arī ienākuma nodoklis, kas jāmaksā zemes īpašniekam.

Ja atlīdzību par zemes lietošanu, atbilstoši pastāvošajai metodikai, noteiktu regulators, nedomāju, ka tā varētu būt mazāka par 8% no zemes kadastrālās vērtības gadā. Zemes īpašnieki neprasa pat tik daudz – 6.5% gadā ja tā ir noma, vai 5% gadā, ja servitūts par maksu.
Toms Dreika > Toms Dreika
10. Janvāris 2020 / 15:51
0
ATBILDĒT
Vēl viena lieta, kas ir jāņem vērā, ja gribam salīdzināt ar CL 6% ir šī svešā kapitāla jēdziens. Maksājot CL 6%, šis svešais kapitāls ir sākotnēji nodotā vērtība, kura laika gaitā nepieaug. Tādējādi CL 6% veido hipotētiskais kapitāla pieaugums, inflācijas zaudējumi, ienākuma nodoklis, un pārējais ir tīra peļņa. 6% nekad nav bijusi likumā ierakstīta tīrā peļņa. Bet dalītā īpašumā procenti tiek rēķināti no kadastrālās vērtības, kas nav sākotnēji nodotais kapitāls ar nemainīgu vērtību, bet gan regulāri pēc tirgus datiem aktualizēta vērtība. Jau citos komentāros esmu rakstījis un tas ir arī likumprojekta anotācijā, ka tā kā kadastrālo vērtību veido no tirgus datiem, jau šajā lielumā tiek atainotas inflācijas un nekustamā īpašuma patiesās vērtības izmaiņas.

Līdz ar to, ja godīgi gribētu iet līdzīgu ķēdi, dalītā īpašumā būtu jānosaka šī aizdotā kapitāla sākotnējā vērtība, kas ir nodota (90tajos), jāatbrīvo zemes īpašnieks no NĪN (vai jāparedz, ka to maksā ēkas īpašnieks) un jebkādiem pienākumiem attiecībā uz zemi, un tad paredzēt šos 6% no tās sākotnēji noteiktās vērtības, kura nekad nemainīsies. Viss pat varētu sanākt diezgan labi, ja izdomātu, kā noteikt to sākotnējo vērtību, kas ir nodota. To varētu arī labi aizstāvēt attiecībā uz visiem tiem, kam īpašuma tiesības ir atjaunotas. Otra problēma (bez vērtības noteikšanas) būtu apstāklis, ka šie nekustamie īpašumi ir atradušies civiltiesiskā apgrozībā 30 gadus un tas regulējums, kas bija, veido noteiktu tiesisko paļāvību. Daudzi, kas ir pirkuši tāpat vai izsolēs, ir pirkuši par cenu, kas visticamāk ir daudz lielāka, nekā izskatītos sākotnējā vērtība 90tajos gados, jo prognozes tika būvētas uz esošā regulējuma bāzes. Te tad būtu vissmagākie strīdi.

Bet būvēt konstrukciju, ka situācijā, kur jau kadastrālā vērtība ataino inflāciju un vērtības pieaugumu, mēs vēl to rēķinam arī procentā, kuru piemēro šai kadastrālai vērtībai, nozīmē paredzēt viena apstākļa dubultu ietekmi un tas pēc elementāras loģikas principiem ir netaisnīgi. Neloģiskas lietas nevar kļūt par tiesiskām juridisko līkloču dēļ.
Seskis
10. Janvāris 2020 / 10:26
4
ATBILDĒT
Ideja par likuma taisnīgumu ir filozofiska, ne tiesību kategorija. Likumam nav jābūt taisnīgam, tāpat arī valsts nav izveidota, lai nodrošinātu iedzīvotājiem taisnīgu tiesisko vidi un komfortablu eksistenci. Valsts primārais uzdevums ir represīvā piespiedu mehānisma piemērošana noteiktā teritorijā attiecībā pret valstij pakļautu personu grupu. Līdz ar to ir jāvērtē, ka tiesības uz īpašumu Latvijas Republikas Satversmē ir aizsargātas konstitucionālā līmenī. Zemes īpašniekam ir īpašnieka tiesības, savukārt dzīvokļa īpašnieks ir tikai kvazi - īpašnieks, jo dzīvokļa īpašniekam nepieder ne dzīvokļa sienas, ne grīda, ne zeme, bet tikai domājamā daļa no mājas un netverams „atsevišķais īpašums", kas iedziļinoties būtībā aptver tikai gaisa telpu, ko ierobežo kopīpašumā esošas būvkonstrukcijas. Tādējādi uz dzīvokļu īpašniekiem ir attiecināmas likuma „Par aviāciju" prasības. Tieslietu ministrija pārņēmusi Romas diktatora Sullas metodes, jo kompensācija 4% apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā ir vērtējama kā proskripcijas un īpašuma konfiskācija, jo gan īres, gan nomas attiecībās ir princips, ka taisnīgs maksājums ir aptuveni 10% no īpašuma tirgus vērtības gadā, lai īpašnieks 10 gadu laikā varētu atgūt investīcijas. Diskusijas par tiesībām uz mājokli ir tukša mēles kulstīšana, jo Latvija konstitucionālajā līmenī nav reglamentējusi tiesības uz mājokli, nav arī akceptējusi Eiropas Savienības vai starptautiskos tiesību aktus par tiesībām uz mājokli. Satversmes tiesa ir lēmusi par mājokļa neaizskaramību, tomēr tiesības uz mājokļa neaizskaramību nav tas pats kas tiesības uz mājokli. Dzīvokļu īpašniekiem jau vienreiz tika piešķirtas privilēģijas iegūt īpašumā īrētas telpas privatizācijas procesā, šodien par nodokļu maksātāju līdzekļiem Tieslietu ministrija veicina netaisnību, rosinot noteikt 4% kompensāciju, kas būtībā ir jauna privilēģija, nerēķinoties ar zemes īpašnieka tiesībām.
Normunds Šlitke
8. Janvāris 2020 / 20:19
9
ATBILDĒT
Varat man pārmest ad hominem argumentāciju, bet, ja juristi sāk klāstīt savus apsvērumus par investīciju atdevi, vērtspapīriem, nozares peļņu, rentabilitāti un citiem ekonomikas jēdzieniem, tas nepārliecina un skan nelāgi.

Tom!
Jūsu rakstītais: "..4 % no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā [..] aprēķina pamatā ir koncepts, ka ienākumam, ko zemes īpašniekam vajadzētu iegūt no zemes, ir jābūt robežās starp 2,25–2,5 % no tās vērtības" visticamāk ir balstīts citu juristu klaji aplamajos apsvērumos. Tas ir nelikumīgs un nepamatots "koncepts". Ar tādu pašu argumentāciju (reduction ad absurdum) varētu norādīt, ka "taisnīga alga tieslietu ministrijas darbiniekiem ir minimālā alga, izejot no koncepta, ka daudzi pensionāri izdzīvo par vēl mazāku pensiju, turklāt, arī darba laikā, pretēji valsts iestāsu darbiniekiem, ir spiesti maksāt par ūdeni un apkuri...". Tā būtu klaja demagoģija!

Rentabilitātes likmes regulējamās nozarēs parasti nosaka sabiedrisko pakalpojumu regulators. Nav nevienas nozares, kurās peļņa no kapitāla būtu vien 2.25-2.5% robežās - pie šādas likmes ārvalstu investīcijas regulējamās nozarēs neienāktu! Turklāt, Jūsu netieši pieminētais iekasēšanas risks regulatora metodikā, kā Jums tas ir lieliski zināms, ir pārcelts no rentabilitātes uz papildus izmaksām, kas, veidojot cenu, ir pieskaitāmas peļnai, bet vairs nav tajā iekļautas (jo nozares risks un iekasēšanas izdevumi, piemēram, Rīgā, Vaiņodē un Zilupē atsķiras).

Ja kāds rentabilitāti tautsaimniecībā salīdzina ar banku refinansēšanās likmēm (vai t.s. overnight likmēm) vai arī depozīta likmēm kredītiestādēs, rodas šaubas par šādu cilvēku, piemēram, Latvijas Bankas padomnieku (bez ekonomikas diploma) kompetenci.
Jo sliktāk, ja zemes īpašniecei, kurai Vācijas karaspēka kareivji Šmerļa mežā otrā pasaules kara laikā ir nogalinājuši visu ģimeni, tostarp tēti un mammu, un kurair izaugusi kā bārene Izraēlā, bet tomēr dzīvē kā pašnodarbinātā ir tik daudz sasniegusi, Latvijas Bankas padomnieks Satversmes tiesas sēdē kā lielāko peļņu, ko viņa pati spētu gūt no sava kapitāla, norāda alternatīvu -ieguldījumu Vācijas vērtspapīros, tas skan nelāgi.

Tāpat nepārliecina piemērs ar nomas maksas likmēm gadījumos, ja zemes pieder valstij, tostarp, pašbaldībām - tā ir politiska, nevis ekonomiska izsķiršanās, tāpat kā brīvbiļetes sabiedriskajā transportā vai bezmaksas pusdienas skolās. Turklāt par šo mums jau draud sods no ES institūcijām.

Cita starp - kas notika ar 2014. gada grozījumiem likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", ar kurām 12. panta otrā prima daļa tika izteikta redakcijā, kurā nomas maksa ir 6% apmērā no zemes kadstra vērtības?

P.S. Man ir sveša likuma normas interpretācijas metode: "..ja likumdevējs būtu gribējis šādu regulējumu, viņam tas bija jāsaka tieši šajā likumā, un tieši šajā pantā" - tas attiecas gan uz 6%, gan arī uz PVN zemes nomai.
Dace Milberga
7. Janvāris 2020 / 12:07
1
ATBILDĒT
Turklāt, būsim godīgi, ja ēka iet bojā, tad ēkas īpasniekam nekādi nav tiesību savu īpašumu atjaunot. Un kā papildus jautājums - cik godīgi ir, ka bankas dod kredītus un valsts pat ar savām programmām to veicina, ēku renovacijām un siltināšanām, daudzdzīvokļu ekām, kuras ir dalītā īpašuma attiecībās?

Dalītais īpašums ir jāizbeidz. Un nevis jārada kaut kāds kompensācijas mehānisms. Kompensācija nostāda nevienlīdzīgos apstākļos par nekustamā īpašuma nodokli attiecībā uz zemi, ēkas īpašnieku, jo ne visi zemju īpašnieki ir Latvijas pilsoņi (te "paldies" TUA programmai), vai rezidenti, vai savu dzīvesvietu te deklarējuši, līdz ar ko arī pašvaldības piešķirtās atlaides uz tiem neattiecas. Un arī tas viss ir pateicoties valstij, un konkrēti TM izpratnes rezultātā, kurā tiesību normas ir izveidotas pret tās pilsoņu un iedzīvotāju tiesiskām interesēm savā zemē.
Toms Dreika > Dace Milberga
7. Janvāris 2020 / 14:54
0
ATBILDĒT
Ja aplūko tiesu praksi, Augstākās tiesas ieskatā dalītā īpašumā esošas būves īpašniekam vismaz attiecībā uz apbūvē ietilpstošām palīgēkām ir tiesības atjaunot bojā gājušu būvi un tam nav nepieciešama zemes īpašnieka piekrišana (Augstākās tiesas 2014. gada 4. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-164/2014).

Dalītā īpašuma izbeigšanas jautājums aktualitāti ar šo projektu nezaudē. Tie ir divi projekti, kas katrs risina citu dalītā īpašuma problemātikas aspektu. Protams, ka vienīgais "pēc būtības" risinājums dalītam īpašumam ir tā izbeigšana. Vienlaikus, Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums neļauj gaidīt nākotnes izbeigšanu, neko nerisinot esošajā tiesiskajā stāvoklī.

Ja skatās reāli, dalītā īpašuma pilnīga izbeigšana ideālos apstākļos (ir politiskais atbalsts, intelektuālā kapacitāte un sabiedrības vēlme tam apropriēt ļoti ievērojamus resursus) nevar notikt ātrāk kā 10 gados. Ja skatās uz apmēram 200 000 būvju apvienošanu ar ap 70 000 zemes vienību, tā ir pilna mēroga zemes reforma, tas viss ir jāapzina, jāpārmēra, jāpieņem lēmumi, jāiztiesājas, un tas viss ir jāreģistrē. Turklāt ir jāpārdala kādi 2 miljardi EUR mazāk vai vairāk sarežģītā procesā (atkarībā no izvēlētā modeļa). Tā kā ideālo apstākļu nav, pirmais likumprojekts, kas ļautu izbeigt dalīto īpašumu noteiktām būvju grupām, Saeimā atrodas vairāk kā 4 gadus (iesniegts 2015. gada 1. oktobrī) un nav ticis līdz 2. lasījumam. Līdz ar to, lai kā mums visiem tas nepatiktu, dalītā īpašuma izbeigšana būs lieta, kas reāli notiks desmitgades. Šajās desmitgadēs nedarīt neko, un likt tiem, kas tagad pēc sprieduma maksā 9% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, turpināt tā darīt noteikti ir sliktāk, nekā strādāt pie labāka regulējuma.

Es laikam nesapratu jautājumu par ēku renovēšanu un siltināšanu. Dalītā īpašumā esoša būve ir patstāvīgs īpašuma objekts. Īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār lietu. Tas ietver tiesības un reizēm pienākumu to uzturēt, pārveidot (kam gan ir ierobežojumi dalītā īpašumā), renovēt, un galu galā arī iznīcināt. Jebkādu šo tiesību ierobežošana ir personas tiesību aizskārums, kam vispirms vajadzētu leģitīmu mērķi. Bet nākotnes plānošana ir katra būves īpašnieka atbildība. Vai mēģināt risināt jautājumu par izbeigšanu un uzturēt būvi nākošajām paaudzēm, vai pēc tās nokalpošanas to nojaukt un uzcelt būvi citur vienotā īpašumā, vai jaukt nost vai atsavināt uzreiz, jo vietā, kur dārga zeme - tas ir katra paša jautājums. Protams, šādas izvēlēs balstās virknē ekonomisku apsvērumu kas nav akmenī iekalti, kā arī neskaidrību rada tas, vai nākotnē būs kādi imperatīvi izbeigšanas risinājumi vai arī būs jāvienojas iesaistītām pusēm, kā šobrīd. Bet tāda tā realitāte ir bijusi vienmēr un visur, problēmas ir nepatīkamas un sarežģīti risināmas. Var paskatīties, kāds Lielbritānijā ir ilgtermiņa nomas izbeigšanas risinājums (par to likumdevējs tur 20 gadus diskutēja), tas nebūt nav skaists un ērts un pat par izpirkšanas cenu pusēm ir jāvienojas vai jātiesājas.
Dace Milberga > Toms Dreika
7. Janvāris 2020 / 16:59
0
ATBILDĒT
Paldies par atbildi un papildus izpratnes iezīmēšanu.
Protams, ka visi šie ir sarežģīti jautājumi. Tomēr vēlos aicināt paturēt prātā to, ka dalīto īpašumu ir pieļāvusi un radījusi valsts. Un, ja tā, tad tai arī ir pienākums rast risinājumu kā to izbeigt maksimāli taisnīgi visām pusēm, nevis šo smaguma nastu uzvelt indivīdam, kura mūžs var būt par īsu, lai to atrisinātu.
Pēc būtības ēkai ar zemi ir jābūt vienotam īpašumam. Kamēr mēs pieļaujam, ka tas tā var nebūt, mēs pieļaujam un radam jaunas problēmas.
Jā es runāju par ideālu tiesisko regulējumu faktiski taisnīgos apstākļos. Un ir iespējams to sasniegt, ja tāds tiek uzstādīts arī mērķis tiesību politikā. Ja tāds mērķis netiek uzstādīts, tad neviens risinājums nekad nebūs pietiekami labs jeb citiem vārdiem runājot - kad zobs ir beigts un raujams ārā, tad tā arī ir jādara, nevis jāliek jauna plomba, cerot, ka zobs izskatīsies un būs kā jauns.
Toms Dreika > Dace Milberga
7. Janvāris 2020 / 14:43
0
ATBILDĒT
Ja aplūko tiesu praksi, Augstākās tiesas ieskatā dalītā īpašumā esošas būves īpašniekam vismaz attiecībā uz apbūvē ietilpstošām palīgēkām ir tiesības atjaunot bojā gājušu būvi un tam nav nepieciešama zemes īpašnieka piekrišana (Augstākās tiesas 2014. gada 4. aprīļa spriedums lietā Nr. SKA-164/2014).

Dalītā īpašuma izbeigšanas jautājums aktualitāti ar šo projektu nezaudē. Tie ir divi projekti, kas katrs risina citu dalītā īpašuma problemātikas aspektu. Protams, ka vienīgais "pēc būtības" risinājums dalītam īpašumam ir tā izbeigšana. Vienlaikus, Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums neļauj gaidīt nākotnes izbeigšanu, neko nerisinot esošajā tiesiskajā stāvoklī.

Ja skatās reāli, dalītā īpašuma pilnīga izbeigšana ideālos apstākļos (ir politiskais atbalsts, intelektuālā kapacitāte un sabiedrības vēlme tam apropriēt ļoti ievērojamus resursus) nevar notikt ātrāk kā 10 gados. Ja skatās uz apmēram 200 000 būvju apvienošanu ar ap 70 000 zemes vienību, tā ir pilna mēroga zemes reforma, tas viss ir jāapzina, jāpārmēra, jāpieņem lēmumi, jāiztiesājas, un tas viss ir jāreģistrē. Turklāt ir jāpārdala kādi 2 miljardi EUR mazāk vai vairāk sarežģītā procesā (atkarībā no izvēlētā modeļa). Tā kā ideālo apstākļu nav, pirmais likumprojekts, kas ļautu izbeigt dalīto īpašumu noteiktām būvju grupām, Saeimā atrodas vairāk kā 4 gadus (iesniegts 2015. gada 1. oktobrī) un nav ticis līdz 2. lasījumam. Līdz ar to, lai kā mums visiem tas nepatiktu, dalītā īpašuma izbeigšana būs lieta, kas reāli notiks desmitgades. Šajās desmitgadēs nedarīt neko, un likt tiem, kas tagad pēc sprieduma maksā 9% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, turpināt tā darīt noteikti ir sliktāk, nekā strādāt pie labāka regulējuma.

Es laikam nesapratu jautājumu par ēku renovēšanu un siltināšanu. Dalītā īpašumā esoša būve ir patstāvīgs īpašuma objekts. Īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār lietu. Tas ietver tiesības un reizēm pienākumu to uzturēt, pārveidot (kam gan ir ierobežojumi dalītā īpašumā), renovēt, un galu galā arī iznīcināt. Jebkādu šo tiesību ierobežošana ir personas tiesību aizskārums, kam vispirms vajadzētu leģitīmu mērķi. Bet nākotnes plānošana ir katra būves īpašnieka atbildība. Vai mēģināt risināt jautājumu par izbeigšanu un uzturēt būvi nākošajām paaudzēm, vai pēc tās nokalpošanas to nojaukt un uzcelt būvi citur vienotā īpašumā, vai jaukt nost vai atsavināt uzreiz, jo vietā, kur dārga zeme - tas ir katra paša jautājums. Protams, šādas izvēlēs balstās virknē ekonomisku apsvērumu kas nav akmenī iekalti, kā arī neskaidrību rada tas, vai nākotnē būs kādi imperatīvi izbeigšanas risinājumi vai arī būs jāvienojas iesaistītām pusēm, kā šobrīd. Bet tāda tā realitāte ir bijusi vienmēr un visur, problēmas ir nepatīkamas un sarežģīti risināmas. Var paskatīties, kāds Lielbritānijā ir ilgtermiņa nomas izbeigšanas risinājums (par to likumdevējs tur 20 gadus diskutēja), tas nebūt nav skaists un ērts un pat par izpirkšanas cenu pusēm ir jāvienojas vai jātiesājas.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 12
visi numura raksti
Intervija
"Lielākā noziedzība Latvijā ir saistīta ar korupciju un naudas atmazgāšanu"
2019. gada sākumā vienu no pirmajām intervijām pēc stāšanās amatā J. Bordāns sniedza "Jurista Vārdam" un iezīmēja tajā savas apņemšanās tieslietu jomā. Šajā žurnāla laidienā, kurā ministrijas un tās padotības iestāžu ...
9 komentāri
Dina Gailīte
Redaktora sleja
Kurp šogad dodas tieslietu sistēma
Laila Medina
Tiesību politika
Cik daudz izdarīts ekonomisko noziegumu apkarošanā Latvijā
Jurista Vārds
Notikums
Ar administratīvās atbildības reformas ceļvedi pārspēti iepriekšējie rekordi
Noslēdzot aizvadīto darba gadu ar savas pastāvēšanas vēsturē smagāko – vairāk nekā 400 gramu – izdevumu, kuram turklāt jau dažās dienās tika izpirkta liela daļa no izdevēja pasūtītās papildtirāžas, grāmatžurnāls ...
Inita Ilgaža
Skaidrojumi. Viedokļi
Cik garš ir ceļš līdz tiesas spriedumam
AUTORU KATALOGS