Bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijā šobrīd ir sadrumstalota un vāja: pietrūkst ne tikai vienota redzējuma par darba metodēm, bet arī par uzdevumiem, kurus īstenojot ir iespējams sasniegt mērķus, kas noteikti starptautiskos tiesību aktos, kam Latvija pievienojusies jau gandrīz divdesmit gadus. Par esošās sistēmas efektivitātes novērtējumu ir sāktas novēlotas debates. Bērnu tiesības, kas nešaubīgi ietver bērna labāko interešu principa realizāciju praksē, ir noteikta vecuma personu pamattiesības, un to nodrošināšana ir tiesību aizsardzības jomas, tai skaitā Tieslietu ministrijas, prioritāte.
Bērna labāko interešu principa būtība
Bērna labāko interešu princips izriet no Bērnu tiesību konvencijas1 (turpmāk – konvencija) 3. panta, kas noteic, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, vai tiesas un valsts pārvaldes iestādes (tai skaitā likumdevējs), primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Tiek noteikts, ka valstīm, kuras pievienojušās konvencijai, ir pienākums nodrošināt ikvienam bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai.
Bērna labklājība ir sasniedzama ar darbībām, kuras savā izpildījumā balstītas bērnu tiesību aizsardzības principu kopumā. Minētais nozīmē, ka valsts pienākums ir rūpēties, lai bērnu vecāki, aizbildņi, valsts un pašvaldību iestādes un citi bērnu tiesību aizsardzības subjekti rīkotos nolūkā nodrošināt bērnu attīstību atbilstoši viņa labākajām interesēm. Šajā nolūkā valsts izstrādā un pieņem bērnu tiesību aizsardzības principiem atbilstošas tiesību normas, nodrošina efektīvus un profesionālus institucionālos risinājumus un vienveidīgu tiesību normu piemērošanas praksi neatkarīgi no tiesību normu piemērošanas jomas. Vienlaikus tiek noteiktas bērnu tiesību aizsardzības kvalitātes prasības, proti, ka iestādēm ir jābūt atbilstošiem valstī noteiktiem kvalitātes standartiem un šie standarti ir regulāri jāuzrauga.
ANO bērnu tiesību aizsardzības komitejas Vispārējais komentārs Nr. 14 (2013)2 (turpmāk – komentārs) sniedz padziļinātu skaidrojumu par bērna labāko interešu nepieciešamo izpratni. Proti, konvencijas 3. pants nodrošina bērnam tiesības nevis uz kaut kādām abstraktām "labākajām interesēm", bet uz viņa interešu (vajadzību) izvērtējumu konkrētā situācijā, kurā bērns atrodas, paturot prātā, ka primāri visas darbības veicamas un jebkuri lēmumi pieņemami, balstoties uz bērna vajadzību novērtējumu.
Objektīvs bērna vajadzību novērtējums ir instruments, ar kura palīdzību bērna labākās intereses ir nodrošināmas. Šī konvencijas prasība ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai lēmums tiek pieņemts valsts, pašvaldību vai privātajā sektorā. Tieši šajā principā ir ietvertas konvencijas pamata vērtības. Turklāt bērna labāko interešu koncepcija nav jaunums, tā bijusi ietverta arī 1959.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes