Jau kādu laiku gan medijos, gan uzņēmumu iekšienē apspriests jautājums par Trauksmes celšanas likumu, tā prasībām un iekšējās trauksmes celšanas sistēmas izveides pienākumu. Šobrīd, šķiet, pirmais diskusiju vilnis ir norimis un daži no principiem kļuvuši skaidri: personām jāpastāv iespējai iesniegt trauksmes cēlēja ziņojumu, un uzņēmumiem jānodrošina iesniedzēja identitātes aizsardzība. Tomēr – kā ir ar personas, par kuras iespējamo pārkāpumu ziņojums iesniegts, tiesību aizsardzību? Kā redzams praksē, reizēm šis faktors tiek aizmirsts. Tomēr velti, jo arī šīs personas būtu jāaizsargā no nepamatotiem aizskārumiem un to tiesību aizskārums var draudēt ar sekām pašam uzņēmumam.
1. Personu, par kurām ziņots, aizsardzības likumiskais ietvars
Lai gan trauksmes celšanas jēdzienu apskatījuši jau vairāki autori,1 arī šā raksta ietvaros ir būtiski sākt ar trauksmes cēlēja ziņojuma definīciju, lai izprastu, kas šis ziņojums nav un kādas sekas tas rada gan ziņojuma saņēmējam, gan ziņojumā minētajai personai.
Atbilstoši Trauksmes celšanas likumam (turpmāk – Likums) trauksmes cēlēja ziņojums ir atbildīgajai institūcijai pareizi iesniegta informācija par iespējamu pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, ja persona šo informāciju uzskata par patiesu un ir izpildīti citi likumiskie kritēriji.2 Secināms, ka personai ir jābūt pārliecinātai par tās ziņojuma patiesumu. Tomēr trauksmes cēlēja aizdomas automātiski nenozīmē, ka persona ir pilnībā izpētījusi iespējamo nodarījumu, analizējusi un kvalificējusi to un nonākusi pie neapstrīdama slēdziena. Uz trauksmes cēlēju negulstas visu pierādījumu iegūšanas slogs,3 turklāt var būt gadījumi, kad trauksmes cēlējs ir kļūdījies un pārpratis situāciju, lai gan patiesi ticējis, ka pārkāpums noticis un ka to veikusi konkrētā persona.4 Pārkāpuma izpētes pienākums ir uzņēmuma iekšējās trauksmes sistēmas ietvaros izveidotajai komisijai, policijai vai citai kompetentajai institūcijai. Tas savukārt nozīmē, ka trauksmes cēlējs var ziņot arī par saprātīgām aizdomām par pārkāpumu.5
No šāda secinājuma izriet nosacījums, ka trauksmes cēlēja ziņojumam galvenokārt jākalpo kā godīgai un atbildīgai norādei uz iespējamu pārkāpumu, nevis kā fakta konstatācijai. Tādēļ personai, kas saņēmusi trauksmes cēlēja ziņojumu, ir jāpilda tai likumā noteiktie pienākumi, lai līdz gala lēmuma pieņemšanas brīdim no nepamatotām sekām pasargātu arī personu, par kuru ziņots. Īpaši būtisks šāds nosacījums ir, ņemot vērā, ka reizēm tikai ziņojuma izpētes laikā iekšējās trauksmes sistēmas komisija var nonākt pie secinājuma, ka sākotnējais par trauksmes cēlēja ziņojumu nosauktais iesniegums tomēr nav atzīstams par trauksmes cēlēja ziņojumu (piemēram, ja tas ticis iesniegts ļaunā ticībā vai ja aizskārums, par kuru ziņots, izrādās personīga rakstura).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes