Raksta mērķis ir analizēt pēdējos gados samilzušo kopīpašuma izbeigšanas problemātiku kopsakarā ar ilgi gaidīto – 2019. gada 17. decembra – Senāta nolēmumu kopīpašuma izbeigšanas jomā, sniegt risinājumus un priekšlikumus normatīvo aktu grozījumiem, kā arī raisīt diskusiju sabiedrībā un juristu vidū.
2019. gada 17. decembrī Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments paplašinātā sastāvā taisīja spriedumu lietā Nr. SKC-259/20191 (turpmāk tekstā – Spriedums), pilns lietas Nr. C04169414, par kopīpašuma izbeigšanu, atceļot Rīgas apgabaltiesas 2018. gada 21. februāra spriedumu2 un nododot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Papildus Senāts pieņēma arī blakus lēmumu,3 kurā darīja zināmu Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidentam un Ministru kabinetam normatīvo tiesību aktu nepilnības attiecībā uz kopīpašuma izbeigšanas (sadalīšanas) veidiem, kā arī informēja Latvijas Republikas Prokuratūru par lietā iesaistīto personu rīcības iespējamu neatbilstību likumam, savukārt Latvijas Zvērinātu advokātu padomi – par zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu rīcības iespējamu neatbilstību Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksam.
Raksta mērķis ir analizēt pēdējos gados samilzušo kopīpašuma4 izbeigšanas problemātiku kopsakarā ar ilgi gaidīto Senāta nolēmumu kopīpašuma izbeigšanas jomā, sniegt risinājumus un priekšlikumus normatīvo aktu grozījumiem, kā arī raisīt diskusiju sabiedrībā un juristu vidū.
Priekšvēsture
Kopīpašuma izbeigšanas problemātika uzskatāma par pastāvīgi aktuālu, jo, izbeidzot vienu kopīpašumu, mantojuma, darījuma vai tiesvedības rezultātā rodas jau atkal cits kopīpašums. Kopīpašums ir viens no īpašuma tiesību aprobežojumiem, kas apgrūtina rīcību ar to pašiem kopīpašniekiem, var nodarīt kaitējumu pašai lietai (piemēram, nespējot vienoties pienācīgi uzturēt to kārtībā), kā arī apgrūtina civiltiesisko apgrozību. Tādēļ būtu darāms viss, lai kopīpašumu rašanos ierobežotu, bet izbeigšanu vienkāršotu.
Ņemot vērā, ka tiesu nolēmumos bija izteiktas dažādas, pat visai atšķirīgas likuma normu interpretācijas,5 2011. gadā Augstākā tiesa izpētīja un vispārināja tiesu praksi lietās par kopīpašuma tiesisko regulējumu Civillikumā, kas rezultējās tiesu prakses apkopojumā "Kopīpašums".6 Tas ieviesa zināmu skaidrību un stabilitāti. Tomēr par vienotu tiesu praksi joprojām runāt nevar, jo rodas jaunas situācijas, ko Civillikums neregulē, kā arī saskatāmas civilprocesuālas problēmas šo strīdu izskatīšanā. Kopīpašuma izbeigšanas jautājumi it sevišķi aktualizējušies pēdējo pāris gadu laikā, ko apstiprina gan publikācijas, gan nevienveidīgā tiesu prakse.
Uzmanību problemātikai pievērsa arī Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisija, kas, reaģējot uz personu iesniegumiem, 2019. gada 23. oktobrī vērsās pie tieslietu ministra J. Bordāna ar jautājumiem par kopīpašuma izbeigšanas tiesvedībām un normatīvo aktu atbilstību esošajai situācijai un pilnveidošanas nepieciešamību.7 Tas rezultējās Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas 2019. gada 26. novembra sēdē,8 uz kuru aicināti bija arī Tieslietu ministrijas un tieslietu nozares eksperti. Šajā komisijas sēdē, spriežot par kopīpašuma izbeigšanas tiesisko regulējumu, Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisija neidentificēja tādas tiesiskā regulējuma nepilnības, kuru dēļ tas būtu jāmaina. Tomēr diskusijā tika ieskicēti iespējamie problēmjautājumi, kuru risināšanā nupat taisītais Spriedums un blakus lēmums uzskatāmi par labu katalizatoru kopīpašuma izbeigšanas institūta turpmākā attīstībā un pilnveidē. To apliecina arī Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas ātrā rīcība, jau 2019. gada 19. decembrī,9 t.i., divas dienas pēc Sprieduma taisīšanas, atkārtoti vēršoties pie tieslietu ministra J. Bordāna ar kopīpašuma izbeigšanas problemātikas jautājumiem.
Nolēmumu izvērtējums
Šajā raksta sadaļā tiks sniegts ieskats konkrētajos lietas Nr. C04169414 apstākļos, analizējot visu trīs tiesu instanču nolēmumus.
[1] Lietas faktiskie apstākļi
Konkrētajā civillietā Nr. C04169414 strīds bija attiecībā uz nekustamo īpašumu, sastāvoša no zemesgabala 1387 m2 platībā un namīpašuma – divām dzīvojamām ēkām un četrām palīgēkām, kas atrodas astoņu cilvēku kopīpašumā, no kura prasītājai piederēja 1/90 domājamā daļa, kas reāli dabā atbilst 5 m2 no ēkas, turklāt šī domājamā daļa ir ieķīlāta.
Prasītāja esot noraidījusi atbildētāju piedāvāto lietošanas kārtības noteikšanu, kā arī dzīvojamās mājas sadalīšanu dzīvokļu īpašumos, turklāt nav arī iesaistījusies ar kopīpašumu saistīto jautājumu risināšanā.
Prasītāja nevēlējās palikt kopīpašumā ar atbildētājiem, tāpēc lūdza tiesu nekustamo īpašumu dalīt atbilstoši Civillikuma 1075. pantam – pēc tiesas ieskata – raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu piespriežot katram kopīpašniekam reālas daļas, atdodot lietu vienam kopīpašniekam, ar pienākumu samaksāt otram viņa daļas naudā, vai noteicot lietu pārdot izsolē, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes
