Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

28. Janvāris 2020 /Nr.4 (1114)

Atsevišķi kopīpašuma problēmjautājumi un to iespējamie risinājumi
13 komentāri
Dr. iur.
Rolands Neilands
Zvērināts advokāts 

Šī raksta mērķis ir vērst lasītāju, likumdevēja un Tieslietu ministrijas uzmanību uz autora ieskatā būtiskākajiem kopīpašuma problēmu jautājumiem un to iespējamiem risinājumiem.

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
11
4
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (13)
13 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
29. Janvāris 2020 / 13:52
6
ATBILDĒT
Senāts, lietu skatot paplašinātā 7 tiesnešu sastāvā, ar 2011. gada 2.novembra lēmumu lietā Nr. SKC –781/2011, ar balsu vairākumu ir veicis tiesību jaunradi, secinot, ka "[tā kā] zemesgrāmatu tiesībām ir lietu tiesību apkalpojoša funkcija (sk. Zemesgrāmatu likuma 5.pantu), tad, Senāta ieskatā, kopīpašnieku kopumam vienojoties par nekustama īpašuma lietošanas kārtību, šī lietošanas kārtība ierakstāma zemesgrāmatā kā tiesība, kas saistīta ar nekustamo īpašumu (sk. šā sprieduma 11. un 12.punktu)."
Nolēmums publicēts AT judikatūras datubāzē ar tēzi "Īstenojot savas pilnīgas varas tiesības pār lietu un ierakstot lietošanas kārtību zemesgrāmatā, kopīpašnieki nodrošina publisku pieejamību un publisku ticamību šim zemesgrāmatu ierakstam trešo personu interesēs, kurām šis ieraksts ir saistošs un ar to var rēķināties, izšķiroties par konkrētā nekustāmā īpašuma iegādi."

Šo Senāta nolēmumu uzskatu par nelikumīgu, jo likumdevējs vien atsevišķām zemesgrāmatā ierakstītām vai ierakstāmām saistību tiesībām ir piešķīris lietu tiesību spēku. (piem., CL 2126. - Ierakstot nomas vai īres līgumu zemes grāmatās, nomnieks vai īrnieks iegūst lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret trešām personām, CL 2174. - Kad iznomātājs vai izīrētājs nomas vai īres priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro nomas vai īres līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemes grāmatās (2126.p.), CL 1307. - Tiesas spriedums, ar ko no parādnieka piespriesta noteikta naudas summa vai cits kāds naudā novērtējams izpildījums, noder par pamatu hipotēkas iegūšanai, ievedot spriedumu zemes grāmatās.)
Uzskatu, ka nolēmums lietā Nr. SKC –781/2011 un no tā izrietošā judikatūras tēze ir pretrunā Satversmes 1., 90. un 105. pantam.

Gan ar citu motivāciju savas atsevišķās domas šī nolēmuma sakarā ir izteicis senators Normunds Salenieks:
"..atzīstams, ka zemesgrāmatu tiesībām ir lietu tiesību apkalpojoša funkcija, kas nodrošina zemesgrāmatā ierakstīto tiesību aizsardzību pret jebkuru trešo personu. Vienlaikus tiesiskās stabilitātes un trešo personu uzticības aizsardzības nolūkos savu tiesisko attiecību veidošanā, lai tās iegūtu liettiesisku spēku ar nostiprinājumu zemesgrāmatā, nepieciešama šo nostiprinājuma tiesību leģitimācija likumā.
[..] uzskatu, ka tiesības zemesgrāmatu nodalījumā nostiprināmas, ja šādu nostiprinājumu paredz atbilstošas likuma normas. Citiem vārdiem, tā kā kopīpašnieku īpašuma lietošanas kārtības ierakstīšanu zemesgrāmatā likums neparedz, tad šādai ierakstīšanai zemesgrāmatā nav tiesiska pamata."
Latvijas dzelzceļš VAS > Normunds Šlitke
29. Janvāris 2020 / 14:24
0
ATBILDĒT
Vai nomnieks var līgumu prasīt ierakstīt zemesgrāmtā, ja tas nav pielīgts un iznomātājs nepiekrīt?
Normunds Šlitke > Latvijas dzelzceļš VAS
29. Janvāris 2020 / 14:44
3
ATBILDĒT
Ja līgums ir noslēgt pusēm labprātīgi vienojoties, tad, visticamāk, ka nē, ja vien šāda tiesība nav tieši pielīgta, bet netiek pildīta. Ja līgums tiek slēgts tiesas ceļā, šādas prasības tiesas pieņem un dažkārt pat apmierina, tāpat kā dažkārt apmierina prasības par līguma termiņu, kas iznomātājam ir būtiski parādu bezstrīdus piedziņai brīdinājuma kārtībā.
Mareks Reders
29. Janvāris 2020 / 13:07
1
ATBILDĒT
Izglītojošs un uz pārdomām rosinošs raksts, tomēr smadzenēs "dūra" vairākkārt izteiktais apgalvojums - kopīpašuma dalītas lietošanas kārtībai Civillikumā nav dots lietu tiesību statuss. Tā kā lietojuma tiesības noteikumi ir Civillikuma Trešajā daļā "Lietu tiesības" un arī koppīpašuma lietošanas tiesība ir lietojama tiesība, tad apgalvojums (lietojuma tiesība nav lietu tiesība) man liekas "kosmosā izdomāts". Var lūgt detalizētāku apgalvojuma skaidrojumu?
Normunds Šlitke > Mareks Reders
29. Janvāris 2020 / 13:58
2
ATBILDĒT
Mana atbilde Jums publicējās kā atsevišķs komentārs - 29.01.20. plkst. 13:52.
Rainers Svoks > Mareks Reders
29. Janvāris 2020 / 13:20
3
ATBILDĒT
Autors pareizi norāda, ka Senāts kļūdaini atsaucas uz Vīnzarāja secinājumu. Lietojuma tiesība jeb usufrukts ir lietu tiesība. Vārda sakne "lieto-" Civīllikumā ir izmantota trīs dažādās nozīmēs. Tas ko piešķir ar īri, nomu patapinājumu ir ius usus (ius utendi), jeb uz darījuma pamata radītā personiskā tiesība lietot cita lietu. Uz to, ka usufrukta pārsaukšana par lietojuma tiesību "jaunajā Civīllikumā" radīs problēmas Civīllikuma veidošanas laikā norādīja arī Ducmanis un Būmanis.
Latvijas dzelzceļš VAS > Rainers Svoks
29. Janvāris 2020 / 14:12
1
ATBILDĒT
Ilgadīga judikatūra ir aplama, jo ir atzinusi, ka lietošanas tiesība nevis lietojuma tiesība ir lietu tiesība (ar nekustamo īpašumu saistīta tiesība) un nostiprināma zemesgrāmatā? Lietošanas saistība pēc ierakstīšanas zemesgrāmatā nekļūs par lietu tiesību?
Rainers Svoks > Latvijas dzelzceļš VAS
29. Janvāris 2020 / 14:39
1
ATBILDĒT
Atbilde uz šo jautājumu vislabāk saprotama, diemžēl, ar pretjautājumu - vai tas, ka es tirgu izkliedzu kāda noslēgta līguma noteikumus tos padara par saistošiem visām personām? Citiem vārdiem tas, vai kāda privāttiesiska attiecība tiek padarīta publiska (darīta zināma visām trešajām personām) ir nesaistīts ar veidu kā tā tiesiski ietekmē trešās personas. Tiesiskās attiecības raksturu nevar mainīt ierakstīšana ZG vai citā publiskā reģistrā. To, vai kāda privāttiesiska attiecība ir lietu vai saistību tiesība nosaka tās avots. Tā ir saistību tiesība, ja izriet no CL 1402.panta pamata. Tas, ko likumdevējs ir paredzējis (un neveiksmīgi noformulējis) CL 2126.pantā ir vācu radīts izņēmums no romiešu sistēmas (kurā, protams, nebija ZG) īres un nomas personisko attiecību rakstura, lai atbildētu uz sociālu problēmu un nodrošinātu, ka "atsavināšana nelauž īri" tādejādi aizsargājot "mazāk varenos" īrniekus.

Ievērojot iepriekš minēto, neuzskatu, atšķirībā no citiem šīs ad hoc diskusijas biedriem, ka lietošanas kārtības padarīšana par saistītu ar NĪ ir nepareiza per se. Tā nav lietu tiesība, taču tas, ka persona tiektiešām zina par šādu saistībtiesisku apgrūtinājumu (tāpat kā īre) un tāpat vēlās iegādāties NĪ norāda uz tās gribas izteikumu. Ja ir izteikta griba, tad privāttiesiski nav problēmu atzīt par saistošu citu personu noslēgtu darījumu. Mana "sāpe" ir par darījuma piespiešanu ar tiesas spriedumu, jo tur nav saskatāms nekāds gribas izteikums.
Normunds Šlitke > Rainers Svoks
29. Janvāris 2020 / 15:14
1
ATBILDĒT
Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 21.septembra lēmuma lietā Nr. SKC –1089/2011 tēze Nr.2: "Saistību tiesības nostiprināmas zemesgrāmatā tikai tādos izņēmuma gadījumos, kad tas noteikts likumā (Civillikuma 2057., 2063., 2126.pants)…"
Piebilstams, ka arī AT Civillietu tiesu palāta ar savu 2012.gada 25.aprīļa lēmumu mēģināja labot Senāta iespējamo kļūdu 2011. gada 2.novembra lēmumā lietā Nr. SKC –781/2011, taču nesekmīgi, kas raisa diskusiju arī par Civilprocesa likuma 476. panta pirmās daļas satversmību (līdzīgi kā manis jau aprakstītā lieta advokāta, kas pēc laulības mainījis uzvārdu, ordera lietā).
Rainers Svoks > Normunds Šlitke
29. Janvāris 2020 / 15:36
1
ATBILDĒT
Izņēmumi ir jāintepretē šauri, šo mantru tiesību teorija pazīst jau sen. Tomēr tajā pat laikā teorija atzīst arī teleoloģisko metodi. Lietošanas kartība nodrošina tiesisko noteiktību gadījumos, kad lietu nevar reali sadalīt. Savukārt lietošanas kārtības publiskošana nodrošina, ka visām trešajām personām ir iespējams uzzināt kādi ir NĪ apgrūtinājumi. Turklāt lietošanas kartībā pēc būtības ir iesaistīts tas pats institūts - ius usus/ius utendi, kas ir par pamatu īrei. Protams, kopīpašuma elements ir būtisks un rada sevišķus apstākļus, jo šī lietošana notiek personu apvienības, kuras pamatā ir sadalītā īpašuma tiesība, ietvaros, bet pēc būtības nekas nav pretrunā ar šī instiūta mērķi. Turklāt BGB šāda iespēja ir paredzēta.

Es nesardzu nepieciešamību stingri pieturēties pie romiešu kāzusu un glosatoru raksiem un pie "izņēmumi ir jātulko šauri", lai puritāniski uzturētu cilvēces vēsturisko mantojumu, kas izteikts Civīllikuma formā.
Normunds Šlitke > Rainers Svoks
29. Janvāris 2020 / 20:32
4
ATBILDĒT
Esmu absolūts privātautonomijas apoloģēts. Atzīstu, ka man ir saistošas valsts (lasi - kopienas) izdotās aizliedzošās un pavēlošās tiesību normas (līdz brīdim, kamēr manā kabatā ir attiecīgās valsts pase vai uzturēšanās atļauja), bet ne visi valsts likumi, jo tik tālu cik, piemēram, Civillikuma 19. un 25. pants pieļauj, atbilstoši regulas Roma-I 3. pantam un tēzei, ka jebkurš cilvēks piedzimst brīvs un ar pilngadību kļūst neatkarīgs, pats izvēlos jebkurai saistībai un tiesikajai attiecībai piemērojamo likumu (ja vietas likums nenosaka ko citu).
Piekrītu, ka Latvijas Republikas pilsoņi arī, piemēram, Amsterdamā nedrīkst glabāt marihuānas daudzumu, kas pārsniedz 1 gramu, un pat nedrīkst pasniegt citai personai, tostarp, vietējam Nīderlandes pilsonim, aizdedzinātu "kāsi", tāpat kā nedrīkst doties karot uz Sīriju vai Donbasu. Taču tās ir publiskās tiesības! Privātajās priekšroka dodama privātautonomijai un gribas izpaudumam (ja tas nepārkāpj vietējās aizliedzošās un pavēlošas tiesību normas).
Tāpēc man nav nekādu iebildumu par rezolutīvo daļu Senāta lēmumā lietā Nr. SKC –781/2011 - īpašniekam neapšaubāmi ir tiesības zemesgrāmatu nodalījumā ierakstīt kopīpašuma lietošanas kārtību (es domāju, ka ir tiesības ierakstīt gandrīz jebko). Bet, vien lai tā kļūtu "saistoša" trešajām personām, piemēram, būvvaldei (par kopīpašuma atteicīgās daļas pārbūvi), policijai, kas piemēro sodu par teritorijas nekopšanu, komunālo pakalpojumu sniedzējiem, pieslēdzot īpašumuma daļu inženierkomunikācijām vai infrastruktūrai. Bet ne jaunajam kopīpašniekam! Gribu ar to teikt, ka ieraksts ir publiski informatīvs, bet ne jauno īpašnieku saistošs, proti, zaudē spēku ar pirmo atsavinājumu personai, kas nav kāda līgumslēdzēja saistību un tiesību parņēmējs. Šis ir personīgs līgums (līdzīgi kā darba vai uzņēmuma līgums, kas ir nesaraujami sasitīts ar līgumslēdzēja personu)!
Ilustartīvs piemērs: Es ar savu dzīves partneri vai sievu iegādājos vienistabas dzīvokli, vienojoties par īpašuma dalītas lietošanas kārtību: istaba uz pusēm pa gultas vidu, viņai loga puse, man durvju puse. Tualete - pāra stundās viņai, nepāra - man. Dušu lietojam abi kopā vienlaikus.
Tiesu izpildītāja rīkotajā izsolē viņas domājamo daļu nopērk kāds cits un, atbilstoši zemesgrāmatā nostiprinātajai kopīpasuma lietošanas kārtībai, ievācas divguļamās gultas loga pusē (tiesa, apstiprinot izsoles aktu ieveda viņu arī valdījumā, tiesu izpildītājs tiesas lēmumu izpilda).
Protams, varu lūgt kopīpašumu dalīt, bet ko līdz tam - dalīt gultu ar ieguvēju?
Rainers Svoks
28. Janvāris 2020 / 11:12
2
ATBILDĒT
Tiesu prakse kopīpašuma lietās tik tiešām ir pelnijusi konstruktīvu kritiku un autora darbs kopumā noteikti papildina šo diskusiju. Tomēr, šķiet, vēl plašāka un dziļāka analīze būtu nepieciešama par raksta nodaļu par "Dalītās lietošanas kārtības statusu".
Tiesu praksē "nav pamata apšaubīt" juridiskajā literaturā bez atsaucēm izteikto atziņu, ka "lietošanas kārtību var noteikt ar tiesas spriedumu". Atsauce uz konkrēto tiesību palīgavotu un uz "mēs šādi vienmēr esam darījuši" ir vienīgais tiesas arguments šādu lietu gadījumos, jo atsauces uz pamatavotiem šādu argumentu neapstiprina.
Ievērību pelna tiesas ierastais "mēs šādi vienmēr esam darījuši" kā tiesību avots. Tiktiešām, Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Civilkodeksa 117.pants paredzēja tiesai iespēju, kopīpašnieku nesaskaņu (gribas kolīzijas gadījumā) gadījumā piespiest tās noteiktu lietošanas kārtību. 1936. gada Civīllikuma regulējums balstīts 19.g.s. absolūtās gribas neaizskaramības tiesiskās domas ietvaros. Regulējums, kurā tiesa bez tiesiska pamata (bez ārējā tiesību aktā noteiktas normas) noteiktu ierobežotu gribu, būtu šokējis Civīllikuma veidotājus, tādēļ šādu objektīvo tiesību Civīllikuma 1070.pantā nav. Tiesiskā republikā, kurā cilvēki ir brīvi, to gribu aizsargā privātautonomija un valsts pienākums atturēties no tās aizskaršanas izriet no cieņas pret cilvēku.

Lai gan ir saprotams, ka šāda prakse ar pietāti attiecas pret sociālo normu sistēmu un mēģina "atrisināt sociālu strīdu". Šāda pieeja katras konkrētās lietas ietvaros tas ir saprotama. Tomēr, kamēr dzīvosim ar "miertiesu ideju" tikmēr mūsu uzskati par "piederību rietumu tiesību kulturai" dzīvos tikai atsevišķās "dzīves-pasaulēs" ("life-world" Jurgens Habermass) - Satversmes tiesā.
Normunds Šlitke
28. Janvāris 2020 / 09:37
5
ATBILDĒT
Nevar būt principiālu iebildumu iniciatīvai precizēt Civillikuma 1075. pantu, taču Satversmes tiesas likuma 19.1 pants nosaka Senātam imperatīvu pienākumu vērsties Satversmes tiesā, ja Senāts, izskatot civillietu kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai, piemēram, rodoties šaubām, ka Civillikuma 1074. vai 1075. pants nav tiesisks, jo neatbilst, Satversmes 105. pantam. Tā, cita starp, rīkojās šo rindu autors un blakus lēmumā minētie kolēģi attiecībā uz Civillikuma 1068. pantu, precīzi tāpat kā Senāts blakus lēmumā apelējot pie šīs tiesību normas (par kopīpašuma lietošanu) neatbilstību mūsdienu apstākļiem un konstitucionālajā sūdzībā norādot, ka “apstrīdētā norma šobrīd ir novecojusi un kļuvusi nesamērīga” .
Civillikuma 1075. pantā nav nepieciešams uzskaitīt visus kopīpašuma dalīšanas izņēmumus, piemēram, aizliegumu fiziski sadalīt vērtīgus mākslas darbu kolekcijas, aizliegumu šķirt šķirnes ganāmpulku, vai arī noteikt kārtību, kā dalāmas kuģu flotes, sliežu ceļi un to ritošie sastāvi . Tāpat nav nekādas vajadzības Civillikumā īpaši regulēt daudzdzīvokļu māju dalīšanu, tostarp, dzīvokļu īpašumos. Piebilstam, ka līdzīgi un faktiski neattaisnojami izņēmumi jau laika gaitā citās tiesību normās jau ir ieviesti, piemēram, Civilprocesa likuma 600. panta trešajā daļā bez leģitīma mērķa (un sliktā latviešu valodā) nosakot, ka par domājamās daļas piespiedu pārdošanu tiesu izpildītajam nav jāpaziņo tādas dzīvojamās mājas, kura nav sadalīta dzīvokļu īpašumos, kopīpašniekiem.
Civillikuma 1074. pants nosaka, ka nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim, kur katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu. Tai pat laikā Dzīvokļa īpašuma likuma 6. panta pirmā daļa nosaka, ka dzīvokļa īpašumu var izveidot, tostarp uz tiesas sprieduma pamata, sadalot dzīvojamo māju kopā ar tai piederīgajām palīgēkām, būvēm un zemi. Jāatgādina, ka Civilprocesa likuma 136. panta pirmā daļa nosaka, ka [jebkurš] atbildētājs līdz brīdim, kamēr lietas izskatīšana pēc būtības pabeigta pirmās instances tiesā, ir tiesīgs celt pret prasītāju pretprasību, kur tiesa vai tiesnesis pieņem pretprasību, tostarp, ja pretprasības apmierināšana pilnīgi vai daļēji izslēdz sākotnējās prasības apmierināšanu.
Ir pašsaprotami, ka prasības par dzīvokļu īpašumu nodibināšanu, sadalot dzīvojamo māju kopā ar tai piederīgajām palīgēkām, būvēm un zemi, apmierināšana izslēdz prasības par kopīpašuma dalīšanu apmierināšanu (skat., Civillikuma 1074. panta pirmā teikuma palīgteikumu), jo tādējādi izveidotā kopīpašuma nodibināšanas noteikumi runā tam pretim.

Ja lietas izskatīšanā pirmajā tiesu instancē tiesa būtu piemērojusi Civilprocesa likuma 30.1 nodaļu, vien tiesu prakse rādītu vai ir nepieciešami vēl kādi citi grozījumi un precizējumi likumā.
Pirmās instances tiesai bija tiešs pienākums izskaidrot atbildētājiem pretprasības necelšanas tiesiskās sekas (CPL 8. pants)
visi numura raksti
Aigars Strupišs
Viedoklis
Temīda nav akla jeb labas ticības princips civiltiesiskajā apritē
4 komentāri
Jānis Lapsa
Skaidrojumi. Viedokļi
Kopīpašuma izbeigšanas regulējuma pilnveides nepieciešamība
Raksta mērķis ir analizēt pēdējos gados samilzušo kopīpašuma izbeigšanas problemātiku kopsakarā ar ilgi gaidīto – 2019. gada 17. decembra – Senāta nolēmumu kopīpašuma izbeigšanas jomā, sniegt risinājumus un priekšlikumus ...
6 komentāri
Normunds Šlitke
Viedoklis
Aizsākot publisku diskusiju saistībā ar Senāta nolēmumiem lietā Nr. SKC-259/2019 (C04169414)
4 komentāri
Kristīna Loboda
Skaidrojumi. Viedokļi
Vispārējā taisnīguma princips kopīpašuma sadales kontekstā
Ilze Oša, Mārtiņš Auders
Skaidrojumi. Viedokļi
Dzīvokļa īpašums kā lietu tiesību objekts
Autori šajā rakstā ir pievērsušies diviem ar dzīvokļa īpašumu saistītiem aspektiem: dzīvokļa īpašuma statusam un sastāvam, kā arī jautājumam, vai dzīvokļa īpašums ir apskatāms kopsakarā ar superficies solo cedit ...
AUTORU KATALOGS