Trīsdimensiju printēšana un ar to saistītās tehnoloģijas raisa sabiedrības interesi, radot iespēju drukāt objektus no datorizētiem modeļiem. Pašlaik 3D printeru cena ir krietni samazinājusies, 3D drukāšanas precizitāte ir uzlabojusies un printēšana mājas apstākļos vairs nav nekas neiespējams. Lietošanai jau sakomplektētus 3D printerus Latvijas interneta veikalos var nopirkt pat lētāk par 270 eiro.1 3D printeriem kļūstot aizvien pieejamākiem, objekta, piemēram, kafijas tases vai rotaļlietas, datorizēts dizaina fails būtībā kļūst līdzvērtīgs fiziskam objektam, jo tā iegūšana ir tikai viena klikšķa attālumā. Eiropas Savienība 3D drukāšanu ir uzstādījusi par vienu no prioritārajām tehnoloģijas jomām, un Komisija šo tehnoloģiju min kā vienu no nozīmīgākajiem faktoriem, kas izraisīs rūpnieciskas pārmaiņas.2 Straujā attīstība nenoliedzami ir apsveicama, taču līdz ar printeru pieejamību vidusmēra patērētājam rodas līdz šim neatrisināti jautājumi tiesiskajā vidē.
Lai arī 3D printēšana skar vairākas tiesību nozares, divu rakstu sērijā tiks aplūkota mijiedarbība starp tehnoloģiju un divām intelektuālā īpašumu nozarēm: autortiesībām un patentu tiesībām, kas, protams, nenozīmē, ka 3D printēšanas ietekmi nejustu dizainparaugu vai preču zīmju īpašnieki. Nereti dzirdēts, ka likums nespēj sekot straujajai tehnoloģiju attīstībai, tādēļ galvenā uzmanība šajā rakstā pievērsta tam, kā pašreizējais normatīvais regulējums ir saderīgs ar 3D printēšanas iespējamām sekām mājas lietotājam.
1. 3D printēšanas tehnoloģija
Trīsdimensionālā printēšana jeb aditīvā ražošana izmanto datorizētu projektēšanas modeli, lai slāni pa slānim izveidotu objektu.3 Ar to šis process atšķiras no ierastās ražošanas, kurā parasti objekti tiek veidoti, izmainot materiālu vai atņemot materiālu no neapstrādāta objekta.
3D printēšana gan rūpnieciskā, gan privātā līmenī sniedz daudz priekšrocību, ko tradicionālās ražošanas metodes nepiedāvā. Piemēram, 3D printēšanas process ļauj masveidā personalizēt produktus atbilstoši individuālajām vajadzībām un prasībām.4 Ņemot vērā, ka detaļa tiek ražota, klājot slāņus, iespējams veidot dažādas sarežģītības pakāpes detaļas un būtiski, ka iespējams formēt iekšējās formas un virsmas, ko ar tradicionālām ražošanas metodēm nav iespējams veikt.5
Lai izprintētu trīsdimensionālu objektu, 3D printerim nepieciešams datorizēts projektēšanas modelis jeb CAD modelis (computer-aided design).6 Šis modelis tiek saglabāts kā fails, kurš satur visus attiecīgos datus par objektu – tā ģeometriju, krāsu, tekstūru un materiālu.7 Lietotājs CAD modeli galvenokārt var iegūt šādi: projektējot to no nulles ar datorprogrammas palīdzību, noskenējot fizisku objektu, izmantojot 3D skeneri, lejupielādējot failu no interneta vietnes.
CAD modeļu lejupielādei izstrādātas daudzas interneta vietnes, kuras ir ārkārtīgi populāras. Atzītākās un visaugstāk novērtētās šobrīd ir Thingiverse, CGTrader un MyMiniFactory.8 Lielākā CAD modeļu glabātuve internetā ir vietne Thingiverse, kura lietotājiem bez maksas piedāvā lejupielādēt aptuveni vienu miljonu dažādu modeļu. Jānorāda arī, ka pašreizējās tehnoloģijas ļauj arī ar viedierīces palīdzību izveidot 3D modeli no fotoattēla, kas nozīmē, ka arī 3D skeneris ne vienmēr ir nepieciešams.9 Līdz ar to mājas lietotājam ir vairāki veidi, kā pielietot 3D printēšanas tehnoloģiju, pat ja tam nav dārgu iekārtu vai iemaņu digitālu modeļu projektēšanā.
2. Aizsargājamie darbi
2.1. CAD modelis
Kā zināms autortiesību aizsardzībai nav nepieciešama tāda formalitāte kā reģistrēšana. Lai darbus aizsargātu, tiem jāatbilst diviem kritērijiem – jaunradei un materializētai formai. Latvijas likums jaunrades kritēriju dēvē par "radošo darbību", līdz ar to visi materializētā formā izteikti darbi, kuri ir autora radošās darbības rezultāts, tiek aizsargāti.
Daži autori uzskata, ka uz CAD modeli jāskatās programmatūras kontekstā un to jāuztver kā datorprogrammu, kas ietver objekta dizaina failu.10 Ja seko šādai pieejai, tad tas jāanalizē saskaņā ar Programmatūras direktīvu. Ja CAD modeli klasificē kā datorprogrammu, to var aizsargāt ar autortiesībām kā literāru darbu.
Programmatūras direktīva 10. apsvērumā noteikts: "Datorprogrammu uzdevums ir savienoties un darboties kopā ar citām datorsistēmas sastāvdaļām un tās lietotājiem, un tas prasa šo sastāvdaļu loģisku un dažkārt arī fizisku savstarpēju savienošanu un mijiedarbi." Lai arī CAD modelis var darboties kopā ar citiem datorsistēmas elementiem, tas tomēr drīzāk uzklausa komandas nekā aktīvi sazinās ar citām datorsistēmas sastāvdaļām vai kontrolē procesu. Pamatojoties tieši uz šo aspektu, 2016. gada pārskatā par rūpnieciskā dizaina tiesisko aizsardzības Eiropā norādīts, ka tiesas visdrīzāk noraidītu argumentu, ka CAD modelis ir datorprogramma.11
Lai arī oriģinālo pirmkodu var aizsargāt pašu par sevi, Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir norādījusi, ka nedz datorprogrammas funkcionalitāte, nedz programmēšanas valoda un datu datņu formāts, kas izmantoti kādā datorprogrammā, lai lietotu dažas tās funkcijas, nav šīs programmas izpausmes forma un šajā ziņā nav aizsargāti ar datorprogrammu autortiesībām Direktīvas par datorprogrammu tiesisko aizsardzību izpratnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes