ŽURNĀLS Tiesību prakses komentāri

Ne īsti par raksta tēmu, bet, runājot par 6. atsauci, nav skaidrs, kā autors ir nonācis pie secinājuma, ka aizliegums uz apbūves tiesības pamata būvēt dzīvojamās mājas, ir radīts šauras personu grupas interesēs. Kas ir šī interešu grupa un kā šis aizliegums uz sabiedrības rēķina šai interešu grupai kaut ko dod?

Šis aizliegums tika radīts, jo:
1) Lielbritānija 20 gadus domāja par regulējumu, kā radīt tiesību iegūt īpašumā zemi šādi mājas uzcēlušiem cilvēkiem (mantojamā noma ir ļoti līdzīga). Jo cilvēki, kuru vecāki vai vecvecāki bija cēluši mājas, kurās tie bija izauguši un visu mūžu uzturēja, tieši tā - vnk zaudēja savas mājas, izbeidzoties šiem līgumiem. Regulējumu Lielbritānija izmocīja un tad arī uzvarēja EST, bet tas nebija viegli.
2) Latvijā cilvēki nesaprot konceptu par īpašuma tiesību uz laiku vai īpašuma tiesību ar nosacījumu. Prakse ir ļoti pieņēmusi uzskatu, ka, ja man ir zemesgrāmata, tā ir klasiskā īpašuma tiesība, kas ir mūžīga. Un tā viņi ir sapirkuši dzīvokļus brīvprātīgā dalītā īpašumā un nemaz nezina, ka vienā brīdī šos dzīvokļus vnk zaudēs, jo izbeigsies nomas līgums un mājas zemesgrāmatas (kopā ar visiem dzīvokļiem) nodalījums būs slēdzams un māja būs ierakstāma zemes nekustamā īpašuma sastāvā. Pircējiem nekustamo īpašumu attīstītāji arī nestāsta, ka tie pērk dzīvokli uz 30 gadiem (vai kāds nu ir nomas līguma termiņš), lai tieši to zaudētu, piemēram, pēc kredīta atmaksas.
3) Tika secināts, ka cilvēku mājas nav labi būvēt uz terminētu laiku. Cilvēki izveido emocionālu piesaisti savām mājām, tās top par dzimtas mājām (kad bērni manto). Tas rada ļoti lielu sociālu spriedzi, kad šīs mājas ir jādod atpakaļ zemes īpašniekam. Lai to novērstu un mums nebūtu, kā Lielbritānijai 20 gadus jāstrīdas par regulējumu, kas aizskartu vienu vai otru pusi, to sakārtojot, tika ieviests aizliegums.

Cilvēku mājām, kurās tie dzīvo, ir jābūt vienā īpašumā ar zemi. Lietu tiesībām šajā gadījumā ir jānodrošina stabilitāte, nevis juridiski korekta cilvēku cerību un sapņu iznīcināšana. Iespēja veidot jocīgas īpašuma konstrukcijas Latvijā tiek aktīvi izmantota (brīvprātīgs dalītais bija pamatveids kādu laiku, jo nodokļus varēja optimizēt), ko vienlaikus paši cilvēki nesaprot - tas rada ļoti lielus spriedzi, kad tas ko daudzi domā un juridiskais lietu stāvoklis atšķiras.
Vienīgais, ko es redzu šajā aizliegumā, ir sabiedrības kā visplašākās grupas aizsardzība, jo tas mēģina nākotnē neveidot jaunus problēmu kamolus kā dalītais īpašums.

Kamēr vispārīgi var piekrist, ka dažkārt ST jēdzienu jurisprudences garā mēdz veco "labo" metodoloģiju "pievilkt" vietā un nevietā, raksta autoram pirms tik brangas kritikas izteikšanas vajadzētu atsvaidzināt zināšanas tiesību teorijā un papētīt ST judikatūru. Tā aizsāktajai diskusijai varētu būt pat akadēmisks un zinātnisks, nevis dīvāna eksperta pārsprieduma raksturs.

Satversmes 1. pants nav kaut kāda panaceja. "Vispārēja rīcības brīvība" (pieņemot, ka autors ar to apzīmējis personas ārējo brīvību) pati par sevi ir tiesību norma - neatkarīgi no tā, vai tā tiek piekabināta kādam Satversmes pantam. Domājams, ka atbilstoši ST judikatūrai šāda "vispārējā rīcības brīvība" jau tagad ir cilvēka cieņas un brīvības principu konkretizācijas elements un ietilpst Satversmes 96. panta tvērumā.

ST izmantotā metodoloģija nav akmenī iecirsta: ja tiktu vērtēta tiesību normas atbilstība "vispārējai rīcības brīvībai" kā daļai no tiesībām uz personas privātās dzīves neaizskaramību, ST, konkretizējot tiesību normu augstāko kritiku, ir tiesīga noteikt šāda izvērtējuma metodoloģiju, vienlaikus konkrētajā gadījumā apzinot tiesību normu augstākās kritikas svaru iepretim vienlīdzības principam un ST izmantotajai metodoloģijai līdzīgās lietās.

Labs raksts, par sprieduma tuvredzību var piebilst, ka valsts pārāk iejaucas privāttiesībās un cenšas ierobežot procentus un līgumsodus, lai gan nav noslēpums, ka valsts nav tas labākais komersants. Samazinot līgumsodus un procentus, mākslīgi tiek radīta situācija, kad parādu neatdošana kļūst izdevīga. Piemēram, Seskis 1998.gadā no Latvijas valsts aizņēmās studiju kredītu 1800 latu un neatdeva līdz 2015. gadam, kad tiesa augstākajā instancē nolēma piedzīt no Seska studiju kredīta summu ar līgumsodu un procentiem, un tiesu izdevumiem, kopā 5500 eiro. No sākuma šķiet, taisnīgums ir triumfējis, bet parēķināsim naudas vērtību 1998.gadā un 2015.gadā. 1998. gadā Seskis strādāja namu pārvaldē un paklusām tirgoja privatizētos dzīvokļus, un atceras, ka labiekārtota, izremontēta vienistabas dzīvokļa cena bija 2000 ASV dolāru. Par 1800 latiem varēja nopirkt labu labo vienistabas dzīvokli Rīgā. Šodien par 5500 eiro var nopirkt labākajā gadījumā garāžu kādā provinces miestā. Tādējādi Seskis ar savu parādu neatdošanu neko nav zaudējis, turklāt kreditors gadu gadiem tērēja laika un finansu resursus, rakstot Seskim atgādinājumus un atbildot uz Seska vēstulēm. Vēlāk pēc sprieduma stāšanās spēkā tiesa pēc Seska lūguma vairākkārt atlika sprieduma izpildi, rīkojot tiesas sēdes un uzklausot Seska asaraino troļļošanu, tādējādi vēl vairāk tracinot kreditoru. No tiesas procesa Seskis ieguva vienu būtisku atziņu - jo ilgāk kavē kredītsaistības, jo tās kļūst mazākas.

Ja te ir kas traģikomisks, tad tā ir autora aizmāršība - rakstā par Satversmes tiesas spriedumu, kas laikam no visiem JV rakstiem būs rekordists īsāko un saraustītāko teikumu ziņā, tā arī neielikt nevienu atsauci vai norādi uz lietas numuru vai nosaukumu. Sanāk, ka tapusi bez numura kopējā konteksta neatšifrējama un nekam nederīga publikācija.