ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Principa vispārīgs raksturojums

Šis princips ir viens no trim nevainīguma prezumpcijas elementiem. Savukārt nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta Satversmes 92. pantā kā viena no cilvēka pamattiesībām.¹ Tātad principam in dubio pro reo ir konstitucionāli tiesisks rangs. No tā izriet, ka tas būtu spēkā arī tad, ja nebūtu iekļauts KPL 19. panta trešajā daļā. Šāda situācija ir, piemēram, Vācijā un Austrijā, kur procesuālajos likumos tas nav iekļauts.²

Šis princips attiecas gan uz pierādīšanas nastas sadalījumu, gan pierādījumu vērtēšanu.³ Kā pierādīšanas nastas noteikums šis princips nozīmē, ka kriminālvajāšanas iestādei ir jāpierāda apsūdzētā vaina, nevis apsūdzētajam jāpierāda savs nevainīgums.⁴ Savukārt kā pierādījumu vērtēšanas noteikums šis princips nosaka, ka tiesnesis krimināllietā nedrīkst paust viedokli par apsūdzētajam nelabvēlīgu lietas apstākļu pastāvēšanu, ja objektīvā vērtējumā ir šaubas, vai lietas apstākļi šādi norisinājušies.⁵

Saprātīgas un teorētiski abstraktas šaubas

No KPL 19. panta trešās daļas izriet, ka nozīme ir vienīgi saprātīgām šaubām. Tās pretstatāmas abstraktām (teorētiskām) šaubām, kas nav šķērslis notiesājošam spriedumam. Profesore Kristīne Strada-Rozenberga, atsaucoties uz angloamerikāņu tiesību sistēmas avotiem, šai sakarā norāda: kriminālprocesā nozīmīgiem faktiem jābūt pierādītiem "ārpus saprātīgām šaubām". Tomēr nav vajadzīga absolūta noteiktība, bet ir jābūt ļoti augstam iespējamības līmenim. Pierādīšana ārpus saprātīgām šaubām nenozīmē pierādīšanu bez mazākās šaubu ēnas. Ja pierādījumi pret personu ir tik stipri, ka atstāj tikai attālinātu tās attaisnošanas iespējamību, kuru var atvairīt, norādot, ka "tas vispār ir iespējams, bet konkrētajos apstākļos nav pat varbūtējs", lieta uzskatāma par pierādītu ārpus saprātīgām šaubām.⁶

Līdzīgas atziņas paustas vāciski runājošo valstu tiesu praksē.

Vācijas Federālā Augstākā tiesa: pārliecībai par izdarītāja vainu nav nepieciešama absolūta, pretējo obligāti izslēdzoša un ne no viena neapšaubīta noteiktība (drošība). Tieši otrādi, saskaņā ar dzīves pieredzi pietiekoša pakāpes drošība (nach der Lebenserfahrung ausreichendes Maß an Sicherheit – vācu val.), kas nepieļauj saprātīgas šaubas, nevis tādas, kas balstītas vienīgi uz teorētiskām iespējām.⁷

Šveices Federālā Augstākā tiesa: lietas apstākļiem, lai tos varētu inkriminēt apsūdzētajam, jābūt konstatētiem ar noteiktību (garantiju) robežojošos varbūtību (mit an Sicherheit grenzender Wahrscheinlichkeit – vācu val.). Tiesneša pārliecībai nepieciešams uzskats, kas izslēdz apdomīga un pieredzējuša novērotāja katras saprātīgas šaubas.⁸ No otras puses, nevar prasīt absolūtu pārliecību (drošību). Abstraktas un teorētiskas šaubas diez vai jebkad pilnībā novēršamas.⁹

Tātad tiesneša pārliecība neizslēdz arī citādu lietas ap­stākļu iespējamību.

Principa pirmšķietami kategorisko raksturu relativizē arī atziņas par kompetences sadalījumu starp tiesu, kas izskata lietu pēc būtības, un tiesu, kas pārbauda vienīgi tiesību kļūdas.

Vācijas Federālā Augstākā tiesa: tiesneša, kas izskata lietu pēc būtības, secinājumiem nav jābūt neapstrīdamiem. Ir pietiekoši, ka tie ir iespējami. Revīzijas instances tiesas pārbaude aprobežojas tikai ar to, vai tiesnesis, kurš izskatījis lietu pēc būtības, nav pieļāvis juridiskas kļūdas. Šādas kļūdas ir tad, ja pierādījumu vērtējums ir pretrunīgs, neskaidrs vai fragmentārs, tas ir pretrunā loģikas likumiem vai dzīvē pārbaudītai pieredzei, vai uzstādītas pārlieku augstas prasības pārliecībai par apsūdzētā vainu. Ja šādu juridisku kļūdu nav, revīzijas instances tiesai ir jāakceptē tiesneša, kurš izskata lietu pēc būtības, pārliecības veidošanās arī tad, ja būtu iespējams vai pat ticamāks (sogar näher liegend gewesen wäre – vācu val.) atšķirīgs pierādījumu vērtējums. Tādā pašā mērā tiesneša, kurš izskata lietu pēc būtības, uzdevums ir novērtēt atsevišķu apsūdzošu vai attaisnojošu pazīmju nozīmi un svarīgumu kopējā pierādījumu vērtējumā. Ja pēc minētajiem juridiskajiem kritērijiem šis vērtējums ir akceptējams, revīzijas instances tiesa nevar, balstoties uz pazīmju (indīciju) nozīmes atšķirīgu vērtējumu, iejaukties tiesneša pārliecības veidošanā.¹⁰ Tomēr izņēmuma kārtā Vācijas Federālā Augstākā tiesa šo pieeju neattiecina uz gadījumiem, kad šīm pazīmēm ir niecīga nozīme: ja indīcijām (pazīmēm), it sevišķi tādām, kas pierāda tikai faktus, kas ir no noziedzīgā nodarījuma attāli, ir tikai zema pierādījuma vērtība (nur ein geringer Beweiswert – vācu val.), tiesnesis nedrīkst – katrā ziņā bez detalizēta pamatojuma – piešķirt tām īpašu nozīmi. Pretējā gadījumā ir bažas, ka viņa pārliecība, pietiekoši neapsverot visus par un pret vainīgumu liecinošos apstākļus, pārsvarā balstās uz racionāli neizskaidrojamu intuīciju.¹¹

Šveices Federālā Augstākā tiesa šī principa iespējamo pārkāpumu pārbauda no patvaļas aizlieguma aspekta: tiesnesim, kas izskata lietu pēc būtības, pierādījumu vērtēšanā ir plaša rīcības brīvība. Federālā tiesa (kasācijas instance) nedrīkst tiesneša, kas izskata lietu pēc būtības, vērtējumu aizstāt ar savu un tāpēc nevar iejaukties, ja atšķirībā no viņa tā uzskata par iespējamām zināmas šaubas. Ja tas būtu citādi, Federālā tiesa pārkāptu brīvās pierādījumu vērtēšanas principu. Tātad tā ir ierobežota ar patvaļas pārbaudi. Ievērojot minēto, šī principa (kā pierādījumu vērtēšanas noteikuma) pārkāpuma dēļ tā var iejaukties tikai tad, ja tiesnesis, kas izskata lietu pēc būtības, apsūdzēto notiesājis, lai gan, objektīvi novērtējot pierādījumu kopumu, saglabājās acīmredzami būtiskas, t.i., pilnīgi nenovēršamas, šaubas (offensichtlich erhebliche bzw. schlechterdings nicht uz unterdrückende Zweifel – vācu val.) par apsūdzētā vainu.¹² Patvaļa pierādījumu vērtēšanā pieļauta tad, ja tiesa vadās no faktiem, kas 1) ir tiešā (skaidrā) pretrunā ar faktisko situāciju, 2) ir balstīti uz acīmredzamām kļūdām, 3) ir acīmredzamā pretrunā taisnīguma idejai (in stossender Weise dem Gerechtigkeitsgedanken zuwiderlaufen – vācu val.),¹³ 4) rupji pārkāpj kādu normu vai principu, kas nav apstrīdams.¹⁴

Principa piesaistes objekts (attiecībā pret ko princips piemērojams)

Princips in dubio pro reo piemērojams tikai pēc visu pierādījumu novērtēšanas noslēguma, ja tiesa nespēj gūt pārliecību par kriminālprocesā nozīmīgu faktu.