ŽURNĀLS Redaktora sleja

Viens no 2015. gada skaļākajiem notikumiem bija Volkswagen emisiju skandāls, kur atklājās, ka šā ražotāja un tā koncerna meitasuzņēmumu automašīnās ar dīzeļdzinējiem ir iebūvētas aizliegtas ierīces, kas ļāva manipulēt izmešu daudzuma mērījumus. "Jurista Vārdā" jau tika publicēts raksts par skarto auto pircēju tiesībām.¹ Šajā rakstā cita starpā tika norādīts, ka Latvijas regulējums vismaz vienā aspektā pircējiem ir salīdzinoši izdevīgs. Proti, saskaņā ar Latvijas Civillikumu līguma atcelšana sakarā ar viltu neprasa, lai maldināšana nāktu tieši no otrās darījuma puses. Tādējādi, pat ja auto pārdevējs – dīleris – neko nezināja par auto trūkumiem, līgumu vienalga var atcelt, jo ražotājam trūkumi gan bija zināmi.

Līguma atcelšanas gadījumā viss ir it kā vienkārši – katra puse atdod atpakaļ to, ko saņēmusi. Proti, pārdevējs pirkuma maksu, bet pircējs preci. Bet ko darīt, ja ar auto jau braukts vairākus gadus? Tā atlikusī vērtība var būt vien neliela daļa no jaunas mašīnas cenas. Ja pārdevējam atpakaļ nav jāatdod pilna pirkuma cena, bet attiecīgi samazināta – tas daudzus auto īpašniekus var atturēt no līguma atcelšanas.

Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa (Landgericht Frankfurt am Main) tagad ir lēmusi, ka atgriežamā pirkuma maksa ne tikai nav samazināma proporcionāli auto nolietojumam, bet par pirkuma maksu vēl aprēķināmi procenti.² Konkrētajā lietā prasītāja 2012. gadā iegādājās lietotu VW Sharan par 37 500 eiro. Nobraukums bija vien 1500 km. Bet lietas izskatīšanas laikā nobraukums jau bija 116 302 km. Neskatoties uz to, tiesa lēma, ka atmaksājama ir pilna pirkuma maksa. Un ne tikai – arī uz to brīdi procenti 11 800 eiro apmērā.

Turklāt jāatzīmē, ka starplaikā skartajam auto bija atjaunināta programmatūra, ar kuru it kā tiek novērsts vai vismaz mazināts defekts, taču tam tiesa nekādu vērību nepievērsa.

Nepieciešamību piedzīt pilnu pirkuma maksu, neskatoties uz salīdzinoši lielo nolietojumu, tiesa pamatoja ar vairākiem argumentiem. Tā cita starpā norādīja, ka atgriežamā pirkuma maksa neesot samazināma arī tāpēc, ka pretējā gadījumā pircēji tiktu atturēti no tiesāšanās un ar laiku tiesāšanās tiem vispār kļūtu bezjēdzīga. Tāpat Vācijas tiesa uzsvēra civillietu tiesu pienākumu veicināt Eiropas Savienības konkurences un patērētāju aizsardzības mērķus. Tiesas ieskatā, tīšas kaitēšanas gadījumā tikai pilnīgas pirkuma maksas atgriešana atbilst labas ticības prasībām, sasniedz vajadzīgo prevencijas iedarbību un patērētāju tiesību aizsardzību, efektīvu konkurenci un galu galā – vides aizsardzību.

Interesanti, ka Latvijā par spīti 10 gadu noilgumam vēl joprojām nav dzirdēts nedz par individuālām prasībām tiesās, nedz attiecīgo iestāžu rīcību. Tas liek izdarīt zināmus secinājumus par Latvijas "zaļo" domāšanu gan individuālā, gan valstiskā līmenī. Indivīdu nevēlēšanos vērsties tiesā vēl varētu saprast – neviens negrib būt pirmais, kas uzņemas visus izdevumus un risku. Taču to varētu risināt ar dažādu valsts iestāžu, piemēram, PTAC, palīdzību.

Dažreiz nepamet sajūta, ka Latvijā jo īpaši patērētāji neticami reti savas tiesības cenšas aizstāvēt līdz galam – tātad arī tiesā. Iespējams, tas saistīts ar cilvēku zemo uzticību tiesām, bet, iespējams, ar dažādiem apgrūtinājumiem, ar ko jāsaskaras, vēršoties tiesā. Piemēram, likums neļauj prasīt piedzīt tiesāšanās izdevumus pilnā apmērā, bet prasībās par mazākām summām tiesāšanās izdevumi var neskaitāmas reizes pārsniegt piedzenamo summu. Skaidrs, ka tādā gadījumā neviens uz tiesu neies un samierināsies ar situāciju, un šādos apstākļos prettiesiskumu novērst var tikai tam paredzētās iestādes. Bet arī liela prasības summa var neko nemainīt – tiesvedības Latvijā bieži vien ir ilgas un gluži neparedzamas. Kurš gan vēlas pirkt tik dārgu loterijas biļeti?