ŽURNĀLS Viedoklis

Pulcēšanās un pārvietošanās brīvības

Likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" pilnvaro valdību ieviest dažādus ierobežojumus, jo īpaši attiecībā uz pārvietošanos, pulcēšanos vai saimniecisko darbību. Latvijas valdības šī gada 12. marta rīkojumā tika noteikti vairāki šādi ierobežojumi. Turklāt rīkojumā tika paredzēti arī izņēmumi no Publisko iepirkumu likuma attiecībā uz iepirkumiem, kas saistīti ar pandēmiju (tika noteikts, ka informācijai par šādiem darījumiem jābūt pieejamai tiešsaistē). Tika arī noteikts, ka visas izglītības programmas ir jānodrošina attālināti.

Sākotnēji valdība nolēma aizliegt publiskus pasākumus, sapulces, gājienus un piketus, kuros pulcētos vairāk nekā 200 cilvēku. Taču 29. martā šis aizliegums tika attiecināts uz visiem šādiem notikumiem, kā arī reliģiskiem pasākumiem, kas pulcēja cilvēkus, un privātiem pasākumiem, izņemot bēres ārpus telpām, ievērojot divu metru attāluma noteikumus (vēlāk kristību ceremonijas steidzamos gadījumos tika pievienotas pēdējam izņēmumam). No tā paša datuma divu metru distance ir obligāta visās publiskajās vietās, iekštelpās un ārtelpās.

Pārvietošanās brīvības ziņā 12. marta rīkojums attiecas uz trim cilvēku kategorijām. Tiem, kas ieradušies no ārzemēm (līdz 31. martam – tikai no dažām visvairāk skartajām valstīm, piemēram, Ķīnas vai Itālijas), jāpašizolējas mājās uz 14 dienām. Tas neattiecas uz pārrobežu darba ņēmējiem no Igaunijas un Lietuvas, ja viņiem nav akūtas elpceļu infekcijas simptomu. Vēlāk šī pati prasība tika attiecināta arī uz inficēto personu kontaktpersonām. Attiecībā uz pašiem inficētajiem ir paredzēta stingra izolācija līdz pilnīgai atveseļošanai. Valsts policijai un pašvaldības policijai ir tiesības meklēt inficētās personas un to kontaktpersonas un piespiedu kārtā nogādāt tās mājās vai karantīnas vietā.

Latvija nav ieviesusi nekādus pārvietošanās ierobežojumus pie Šengenas zonas iekšējām robežām. No 17. marta ir slēgtas ārējās robežas, izņemot kravas pārvadājumus. Eiropas Savienības pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir atļauts šķērsot robežu vienu reizi, lai atgrieztos Latvijā vai citā dalībvalstī, ārvalstnieki un ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi, kā arī nepilsoņi var arī izbraukt no Latvijas. No 17. marta ir apturēti starptautiskie pasažieru pārvadājumi caur lidostām, ostām, autobusiem un dzelzceļa pārvadājumiem (izņemot īpašus gadījumus, piemēram, repatriācijas lidojumus) arī Eiropas Savienībā.

Demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums

Līdz šim ieviestie ierobežojumi neizskatās pārāk bažīgi no Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā noteikto vērtību viedokļa, jo īpaši salīdzinājumā ar noteiktajiem ierobežojumiem dažās citās dalībvalstīs, piemēram, Ungārijā vai Bulgārijā. Ņemot vērā apsvērumus par tiesu pieejamību un demokrātisku pārraudzību, iestādes, tostarp tiesas, turpina darboties un meklē efektīvus attālinātas darbības veidus, tomēr var būt dažas sekas saistībā ar tiesvedības ilgumu atsevišķās lietās. Valdībai ir jāizsludina ārkārtējā situācija tikai uz ierobežotu laiku, un parlamentārā kontrole joprojām paliek spēkā. Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu atlikšana izskatās saprātīgi, jo kārtīga aģitācija tikpat kā nav iespējama. Taču pagaidu administrācijai trūkst demokrātiskas leģitimitātes, proti, to ieceļ (un var aizstāt) Saeima, un tās sastāvā ir ierēdņi, vienlaikus tai ir visas domes pilnvaras.

Attālinātā izglītība visos līmeņos izskatās daudzsološi, tomēr vēl ir jāredz, kā tā tiek sniegta realitātē skolēniem no ģimenēm ar zemākiem ienākumiem vai piederīgiem mazaizsargātām grupām – valdības rīkojums tikai garantē palīga pakalpojumu invalīdiem.

Ir vairāki jautājumi par pulcēšanās brīvību. Protams, ir grūti ievērot divu metru distanci gadījumos, kad piedalās daudz cilvēku, bet, iespējams, ir pieļaujami mazāki mītiņi vai piketi (ierobežojums šķietami attiecas pat uz vienas personas piketiem). Ir zināmas domstarpības par reliģiskiem pasākumiem – lai gan jebkādas reliģiskas sapulces it kā ir aizliegtas, tieslietu ministra skaidrojums, šķiet, pieļauj reliģiskas aktivitātes, kurās atsevišķi apmeklētāji piedalās, ievērojot divu metru attālumu. Protams, jānodrošina vienāda attieksme pret jebkuru reliģiju bez diskriminācijas.

Apskatot pārvietošanās brīvību, esošie ierobežojumi neizskatās problemātiski no Satversmes viedokļa, kā arī Eiropas Savienības tiesību normu viedokļa, piemēram, Brīvās kustības direktīvas.³ Kā piemēru var minēt, ka visi karantīnas nosacījumi ir vienādi piemērojami Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kā arī citiem Eiropas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem saskaņā ar Eiropas Komisijas pamatnostādnēm.⁴ Tāpat arī nav ieviests vispārējs ieceļošanas aizliegums Eiropas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, un procesuālās garantijas paliek spēkā.

Vairāk pretrunīga varētu būt pilnvaru deleģēšana Ieslodzījuma vietu pārvaldei, lai tā ierobežotu ieslodzīto tiesības. Ņemot vērā, ka valdības rīkojums par ārkārtas situāciju kopš 12. marta ir grozīts 13 reizes (un turpinās grozījumu izdarīšana), to var izdarīt diezgan ātri, un, lai nodrošinātu labāku pārraudzību un leģitimitāti, ierobežojumus varētu definēt pati valdība. Lai vai kā, jau pieņemtie ierobežojumi kopumā neizskatās problemātiski, taču atsevišķos gadījumos tomēr varētu būt problēmas.

Vēl viena kritiska piezīme būtu jāattiecina uz telekomunikāciju datu vākšanas procesu. Ja vienīgais mērķis būtu epidemioloģiskā izmeklēšana, tad Slimību profilakses un kontroles centrs varētu pieprasīt datus tieši, bez Valsts policijas iesaistīšanās. Jo vairāk iestāžu ir iesaistītas datu apstrādē, jo lielāks ir neatļautas vai nelikumīgas datu apstrādes risks, jo īpaši ņemot vērā, ka datiem par veselību ir īpaša aizsardzība saskaņā ar Vispārējās datu aizsardzības regulas⁵ 9. pantu.

Vienīgā lieta, kas ir nonākusi līdz Satversmes tiesai un kas tieši attiecas uz ārkārtas situācijas periodā izdotajiem tiesību aktiem, ir par tiešsaistes azartspēļu aizliegumu. Patiešām, ir grūti saprast, cik lielā mērā šo aizliegumu izraisa pandēmija. Attiecīgo grozījumu ierosināja opozīcijas deputātu grupa 15 minūšu starplaikā no pirmā lasījuma līdz otrajam lasījumam, lai aizsargātu azartspēļu atkarīgos no naudas tērēšanas ārkārtas situācijas laikā.

Visbeidzot, vispretrunīgākais jautājums ir Latvijas lēmums pasludināt atkāpes saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas⁶ 15. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām⁷ 4. pantu – arī ņemot vērā, ka starp citām Eiropas Savienības dalībvalstīm to nolēma darīt tikai Igaunija un Rumānija. Kā norāda Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs,⁸ tas bija nepieciešams, jo valdības rīkojums neparedz individuālu vērtējumu par cilvēktiesību ierobežojumiem dažās situācijās – piemēram, par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, pulcēšanās brīvību, tiesībām uz izglītību un pārvietošanās brīvību. Tomēr jāatzīmē, ka šo tiesību ierobežošana ir iespējama veselības aizsardzības dēļ un saskaņā ar judikatūru var attaisnot pat vispārējus aizliegumus, piemēram, vispārēju gājienu aizliegumu. No otras puses, var piekrist, ka starptautiska ziņošana par ārkārtas situāciju var atspoguļot valsts apņemšanos ievērot likumību un normalizēties. Vai tā būs Latvijas gadījumā, to parādīs turpmākie soļi. Pagaidām uzskatīsim to par piesardzības zīmi.

No angļu valodas tulkojis Kārlis Piģēns