ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Likumprojektu² Saeimā iesniedza Juridiskā komisija, bet tā pamatā bija priekšlikumi, kurus 2019. gada pavasarī Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisija (KTPAK) saņēma no Tieslietu ministrijas pastāvīgās Kriminālprocesa likuma grozījumu darba grupas. Gada laikā tika sasauktas 17 KTPAK sēdes, kurās deputāti kopā ar ekspertiem un institūciju pārstāvjiem apsprieda un pilnveidoja iesniegtos priekšlikumus, vienojās par likumprojekta virzību, kā arī izskatīja jaunus priekšlikumus un ierosinājumus, kas tika iesniegti šim likumprojektam. Visi KTPAK sēžu protokoli ir publicēti Saeimas interneta mājaslapā un ir publiski pieejami.³

Pieņemtie grozījumi KPL skar dažādas kriminālprocesuālās tiesību normas un institūtus, bet tiem ir kopīgs mērķis – novērst šķēršļus ātrākai kriminālprocesa virzībai un efektivizēt kriminālprocesa norisi. Šis raksts ir tapis, lai paskaidrotu pieņemto grozījumu saturu, un tas nesatur izvērstu kriminālprocesa problēmjautājumu analīzi. Nav šaubu, ka vairāki no pieņemtajiem grozījumiem var būs atsevišķas, tikai tiem veltītas analīzes un publikāciju priekšmets. Dažiem KPL grozījumiem šajā rakstā netiek pievērsta uzmanība, jo tiem ir precizējošs vai tehnisks raksturs un tie tika atbalstīti, piemēram, lai saskaņotu dažādos normatīvajos aktos lietotas terminoloģiskās konstrukcijas vai norādītu aktuālu iestādes nosaukumu.

KL 260. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma dekriminalizācija

No šā gada 6. jūlija Krimināllikums (KL) vairs neparedz atbildību par Ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu, kā rezultātā cietušajam nodarīts viegls miesas bojājums, izņemot gadījumus, kad tie tikuši nodarīti, vadot transportlīdzekli alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu ietekmē. Tā kā KL 260. pantā ir izslēgta tā pirmā daļa, arī KPL 7. pantā, kas paredzēja priekšnosacījumus kriminālprocesa uzsākšanai saskaņā ar šo pantu, tika izslēgta norāde uz KL 260. panta pirmo daļu.

Lēmums par piespiedu atvešanu, izpildot procesuālo uzdevumu

Grozījums KPL 32. pantā ir pieņemts, lai paātrinātu tādas izmeklēšanas darbības izpildi, kuras veikšanu procesa virzītājs uzdod citai izmeklēšanas iestādes amatpersonai vai prokuroram, uzskatot, ka tas sekmēs ātrāku un ekonomiskāku kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Tas, piemēram, var būt aktuāli, ja procesuālā darbība jāveic un personas, kurām tajā jāpiedalās, atrodas citā pilsētā.

Pirms KPL 32. panta grozīšanas procesuālā uzdevuma izpildītājs gadījumā, ja uzaicinātā persona nav ieradusies, lai piedalītos izmeklēšanas darbībā, varēja vien informēt par to procesa virzītāju, kura kompetencē bija lēmuma par piespiedu atvešanu pieņemšana. Saskaņā ar KPL 32. panta otrās daļas jauno redakciju izmeklēšanas iestādes amatpersona un prokurors, kuram procesa virzītājs uzdevis veikt kādu izmeklēšanas darbību, nepieciešamības gadījumos turpmāk varēs patstāvīgi pieņemt lēmumu par personas piespiedu atvešanu, kas sekmēs ātrāku procesuālā uzdevuma izpildi.

Noraidījums izmeklēšanas tiesnesim

Saskaņā ar KPL 54. un 55. pantu izmeklēšanas tiesnesim pieteiktā noraidījuma izskatīšana iepriekš tika uzticēta tiesas priekšsēdētājam. Tā kā izmeklēšanas tiesnesim citu jautājumu starpā jālemj arī par drošības līdzekļu piemērošanu, grozīšanu un atcelšanu, bet tam atvēlētais laiks ir ierobežots, nepieciešamība pieteikto noraidījumu nodot izlemšanai tiesas priekšsēdētājam atsevišķos gadījumos, it īpaši lemjot par piespiedu līdzekļu piemērošanu, varēja būtiski sarežģīt izmeklēšanas tiesnesim uzlikto pienākumu izpildi, ja tiesas priekšsēdētājs nav sasniedzams. To ievērojot, KPL 55. panta pirmajā daļā tika izdarīts grozījums, kas paredz, ka gadījumā, ja noraidījums ir pieteikts tiesas sēdē, to izskata nevis tiesas priekšsēdētājs, bet pats izmeklēšanas tiesnesis. Ja noraidījums tiks iesniegts pirms tiesas sēdes, saskaņā ar KPL 54. panta pirmās daļas 5. punktu to arī turpmāk izskatīs tiesas priekšsēdētājs.

Nevar piekrist KTPAK sēdē izskanējušajai grozījuma kritikai un viedoklim, ka personai nedrīkst uzticēt viņai pieteiktā noraidījuma izskatīšanu. Šāda pieeja ir atzīta KPL, un, piemēram, tiesnesis krimināllietas iztiesāšanas laikā pats izlemj pieteikto noraidījumu. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka, kaut gan tiesas sēdē pieņemtais lēmums jautājumā par izmeklēšanas tiesneša noraidījumu nav pārsūdzams, uz kādu personas ieskatā nenovērstu interešu konfliktu pastāv iespēja norādīt, pārsūdzot lēmumu jautājumā, kura izlemšanai tiesas sēde tika noturēta.

Patiesu liecību sniegšana

Grozot KPL 61., 64. un 67. pantu, likumā tika nostiprināts, ka personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ja viņa neizmanto likumā paredzētās tiesības klusēt vai atteikties no liecību sniegšanas, ir jāsniedz patiesas liecības. Savukārt grozījums KPL 150. pantā nosaka, ka pirms pratināšanas uzsākšanas personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ne tikai izskaidro viņas tiesības neliecināt, bet arī informē par apzināti nepatiesas liecības sniegšanas sekām.

Grozījumi minētajos KPL pantos neuzliek aizdomās turētajam/apsūdzētajam pienākumu liecināt pret sevi – tāpat kā līdz šim persona varēs klusēt vai atteikties no liecību sniegšanas kriminālprocesā. Savukārt, ja persona vēlas sniegt liecības, tā nedrīkst melot un maldināt procesa virzītāju.

Atšķirībā no liecinieka un cietušā, kuriem KL 300. pantā ir paredzēta atbildība par nepatiesu liecību sniegšanu, aizdomās turētā/apsūdzētā nepatiesas liecības sniegšana neveido jaunu noziedzīgu nodarījumu, bet saskaņā ar KL 48. panta pirmās daļas 17. punktu ir atzīstama par atbildību pastiprinošu apstākli. Šis atbildību pastiprinošais apstāklis var tikt konstatēts tikai tad, ja persona apzināti sniegusi nepatiesas liecības. Fakts, ka persona, sniedzot liecības, kaut ko aizmirsa, sajauca vai kļūdījās, nedod pamatu atzīt liecības par nepatiesām minēto KPL pantu izpratnē. To ievērojot, ar grozījumiem netiks pilnīgi novērsta aizdomās turēto/apsūdzēto personu negodprātīga rīcība, sniedzot apzināti nepatiesas liecības kriminālprocesā. Tomēr svarīgi ir tas, ka KPL ir skaidri norādīts, ka liecībām, ja persona nolēmusi tās sniegt, ir jābūt patiesām.

Gribētos cerēt, ka pieņemtie grozījumi mainīs arī to dažu juristu domāšanu, kuri līdz šim uzskatīja nepatiesu liecību sniegšanu par pieļaujamu aizstāvības taktiku.