ŽURNĀLS Notikums

2020. gada 11. augustā aprit simts gadi līgumam, kura fragmentu ir iecienījuši citēt Latvijas vēsturnieki, politiķi un juristi. Tas ir līgums, kurš nereti tiek piesaukts starptautisko tiesību ekspertu, tostarp divu valstu diplomātu, sarunās. Ar jaunu tonalitāti līgums izskanēja 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 9. pantā, bet jo īpaši skaļi tas izskanēja 2007. gadā, kad Latvijas Republikas Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2007-10-0102, kas plašāk zināms kā spriedums Robežlīguma lietā.¹ Tā nosaukums skan lakoniski – Miera līgums starp Latviju un Krieviju (turpmāk – Miera līgums).

Miera līguma nozīme

1920. gada 11. augustā Rīgā, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas namā Nikolaja (mūsdienās – K. Valdemāra) ielā 3 tika noslēgts Miera līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Sociālistisko Federatīvo Republiku, izbeidzot karu starp Latviju un Krieviju.

Savukārt 1920. gada 4. oktobrī līdz ar ratifikācijas rakstu apmaiņu, kura notika Maskavā, līgums stājās spēkā, un starp pusēm tika nodibināti diplomātiskie un konsulārie sakari.

Fundamentālu pētījumu un aizraujošu lasāmvielu par Latvijas un Padomju Krievijas Miera līguma vēsturisko kontekstu, tā nozīmi Latvijas un Krievijas 20. gadsimta 20. gadu attiecībās ir veicis prof. Dr. hist. Aivars Stranga.² Tomēr šim līgumam nav tikai vēsturiska nozīme, jo tas ieņem īpašu vietu Latvijas valsts tiesību dokumentu kopumā. Miera līguma vērtējumi laika gaitā ir mainījušies, bet tā nozīme nav zudusi, jo nav mainījusies attieksme (vismaz Latvijā) pret līgumu kā svarīgāko starpkaru periodā noslēgto divpusējo līgumu. Zināmā veidā Miera līgums ir ne tikai Latvijas un Krievijas neatņemama vēstures daļa, bet arī šo starpvalstu attiecību mikrokosms.

Līguma otrais un trešais pants ir atslēga šī līguma "slavai", kas vienlaikus izteic līguma būtību: kaimiņvalsts bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti, un tiek nosprausta valsts robeža starp Latviju un Krieviju. Taču visbiežāk citē līguma otro pantu, kas noteic: "Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju."³

Jau ilgstošā laika posmā mūslaiku Krievijas Federācijas aktivitātes pasaulē atgādina cara Nikolaja I (1796–1855) ārpolitisko aksiomu, proti, Krievija nekad neaizmirst savus uzvarētājus, jo agrāk vai vēlāk viss tiek atriebts, un tur, kur ir bijis pacelts Krievijas karogs, tur to nekad nenolaidīs. Arī pašlaik Otrā pasaules kara glorifikācija un vēstures tēmas instrumentalizācija ir vērsta uz Krievijas politisko mērķu sasniegšanu. Oficiālās Krievijas puses gremdēšanās staļinistu pasaules vīziju klišejās, kas ilgstošā laika periodā vērojama, piemēram, Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas publiskajās izpausmēs par 1940. gadā īstenoto Baltijas valstu okupāciju, ir racionāli izskaidrojama vienīgi ar Krievijas valdošo aprindu nespēju pienācīgā veidā modernizēt savas valsts ekonomiku un politisko sistēmu, kas nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīves līmeni Krievijas iedzīvotājiem.

Šāda Krievijas revizionistiskā pieeja vēstures jautājumiem 21. gadsimta brīvā un demokrātiskā pasaulē nav pieņemama. Turklāt Krievijai pašai vajadzētu godīgi un atklāti izvērtēt savu līdzdalību galvenajos vēsturiskajos notikumos, īpaši kas ir saistīti ar Otro pasaules karu, piemēram, Ribentropa–Molotova paktu, ko 1939. gada 23. augustā Maskavā parakstīja PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops. Tāpat ir jāmin 1939. gada 28. septembra līgums starp PSRS un Vāciju par draudzību un robežām ar slepenu papildu protokolu, kas paredzēja, ka Lietuva no Vācijas interešu zonas pāries PSRS interešu zonā un PSRS neliks šķēršļus vācu tautības pārstāvju izceļošanai no Baltijas valstīm uz Vāciju.

Tādēļ šodienas Krievijas Federācijas aktivitātes jaunu vēstures koncepciju izplatīšanā un fundamentāli svarīgu lietu apšaubīšanā prasa konsekventu pieeju vēstures jautājumiem, tos skatot arī starptautisko tiesību kontekstā. Miera līguma simtā gadskārta ir labs iemesls, lai atgādinātu vispārzināmus starptautisko tiesību principus un vēsturisko realitāti.

Ex factis jus oritur

Tieši fakti veido vēsturisko realitāti, kas ir viens no tiesību avotiem jeb ex factis jus oritur. Ir jāieskicē neliels vēstures konteksts, kas uz Miera līgumu ļauj paskatīties daudz plašākā starptautisko attiecību tvērumā, piemēram, ar citiem 1920. gada līgumiem, ko slēdza Latvijas Republika. To vidū ir minams līgums par sakaru atjaunošanu ar Vāciju un robežas noteikšanu ar Igauniju. Turklāt Latvija Miera līgumu ar Padomju Krieviju slēdza kā trešā no Baltijas valstīm, jo Igaunijas un Padomju Krievijas miera līgums tika parakstīts 1920. gada 2. februārī, bet Lietuvas un Padomju Krievijas miera līgums – 1920. gada 12. jūlijā.⁴

Var sacīt, ka Miera līguma parakstīšana noslēdza Neatkarības karu, kas bija sācies 1918. gada novembrī ar Padomju Krievijas spēku iebrukumu tikko proklamētās Latvijas Republikas teritorijā. Baltijas valstis baidījās, ka Padomju Krievija nākotnē varētu tām uzbrukt, un centās iegūt aizsardzības ziņā stratēģiski izdevīgākas pozīcijas. Lai miera sarunās ar Padomju Krieviju iegūtu priekšrocības, Latvija pirms šo sarunu uzsākšanas īstenoja plašu militāru operāciju, kuras rezultātā atbrīvoja Latgali un sasniedza Latvijas etnogrāfiskās robežas. Tas bija nepieciešams, lai miera sarunu laikā Latgale neatrastos Padomju Krievijas varā un šo iemeslu dēļ tā nevarētu izvirzīt pretenzijas uz Latgali, kas apdraudētu vienotas Latvijas izveidošanu.

Pēc Neatkarības kara šis līgums radīja apstākļus mierīgai līdzāspastāvēšanai, kas turpinājās nākamos 20 gadus. Ja Latvija bija neliela demokrātiska republika, tad Padomju Krievija (vēlāk – PSRS) totalitāra režīma kontrolēta lielvalsts, kas piekopa agresīvu ārpolitiku. Lai gan Miera līgumā padomju valdība uz mūžīgiem laikiem atteicās no Krievijas valsts suverēnajām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi, šim solījumam nebija tūlītēju starptautisku seku, jo vairums pasaules valstu joprojām nevēlējās atzīt komunistu režīmu un jauno valstu juridisku atdalīšanos no Krievijas:⁵ "(..) Latvijas, tāpat kā visas Austrumu Eiropas liktenis, tomēr, pretēji Muntera priekšstatam, bija noenkurots tieši Versaļas – Rīgas sistēmā (..). Vērtējot Miera līguma nozīmi, parasti tiek uzsvērta tā lielā loma Latvijas de iure atzīšanā (1921. gada janvārī) un uzņemšana Tautu Savienībā (1921. gada septembrī). Taču tieši starptautiskās atzīšanas kontekstā šī nozīme nav jāpārspīlē. Latvija nesaņēma atzīšanu no Antantes lielvalstīm vēl vairāk kā piecus mēnešus pēc miera ar Krieviju un netika uzņemta Tautu Savienībā ilgāk par gadu pēc tā. Tam bija divi cēloņi. Pirmais bija Krievijas jautājums, t.i., lielvalstu, galvenokārt Francijas, nostāja pret Krieviju. Tad, kad padomju Krievija atzina Latviju de iure, Francija stūrgalvīgā atrautībā no realitātes atzina Vrangeli de facto. Antantes lielvalstis atzina Latviju ne tāpēc, ka to bija izdarījusi Krievija, bet tāpēc, ka sabruka visas cerības uz "baltās" Krievijas atjaunošanu. Otrs cēlonis bija saistīts ar Tautu Savienības misiju. (..) Latvija tomēr tika uzņemta tikai tāpēc, ka noliegt vienai valstij tiesības piedalīties organizācijā, kura tika pasludināta par universālu un globālu, un dot šīs tiesības citām valstīm divdesmito gadu sākumā vēl nebija iespējams. Tas vēl bija laiks, kurā, vismaz – uz papīra – valdīja ideālisms un mazo valstu tiesību atzīšana."⁶

Latvijas puse Miera līgumu pilnvaroja parakstīt tautsaimnieku, diplomātu un sabiedrisko darbinieku Jāni Vesmani (1878–1942), tautsaimnieku, zvērinātu advokātu, valsts un sabiedrisko darbinieku Pēteri Berģi (1882–1942), zvērinātu advokātu, valsts un politisko darbinieku Ansi Buševicu (1878–1942), militārpersonu un vēlāk valsts darbinieku Eduardu Kalniņu (1876–1964) un zvērinātu advokātu, valsts un sabiedrisko darbinieku Kārli Pauļuku (1870–1945).

Savukārt Miera līgumu no Padomju Krievijas puses pilnvaroja parakstīt Krievijas revolucionārās kustības dalībnieku, padomju valsts darbinieku un diplomātu Ādolfu Joffi (1883–1927) un Polijas un Krievijas revolucionārās kustības dalībnieku, padomju valsts darbinieku un diplomātu Jakovu Gaņecki (1879–1937).

Zīmīgi, ka katra šī līguma parakstītāja dzīves gājums simboliskā un tiešā veidā sasaucas ar Latvijas Republikas un Padomju Krievijas (vēlāk – PSRS) skaudro vēstures traģismu, kas summējās ar Otrā pasaules kara šausmām un tiem labi zināmajiem vēstures faktiem un pasaules notikumiem, kas noveda pie Latvijas valstiskuma zaudēšanas. Jānis Vesmanis padomju okupācijas laikā tika represēts, 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un izvests uz Vjatkas soda nometnēm PSRS, kur 1942. gadā mira. Arī Pēteris Berģis 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts un izvests uz Soļikamskas soda nometnēm PSRS, kur 1942. gadā mira. Neskatoties uz apstākli, ka Ansis Buševics padomju okupācijas laikā 1940. gadā iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā un bija pat Tautas saeimas (no 1940. gada augusta – LPSR Augstākās padomes) deputāts, 1941. gada jūnija evakuācija uz Maskavu nelīdzēja glābt dzīvību. Viņš tika apcietināts un 1942. gadā mira Omskas apgabalā. Nosacīti "palaimējās", ja bēgļu gaitas var uzskatīt par veiksmi, Eduardam Kalniņam. Viņš 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, bet 1954. gadā emigrēja uz ASV, kura mūžs noslēdzās Kalifornijā 1964. gadā. No Latvijas puses tikai bijušais tieslietu ministrs Kārlis Pauļuks ir miris Latvijas teritorijā, 1945. gadā Jaunsvirlauskas pagastā.

Tikpat skaudrs ir Padomju Krievijas (vēlāk – PSRS) pilnvaroto parakstītāju personiskais dzīves gājums. Padomju diplomāts Ādolfs Joffe, dziļi pārdzīvojot Ļeva Trocka izslēgšanu no boļševiku partijas, būdams smagi slims, Maskavā 1927. gadā izdarījis pašnāvību – nošaujoties. Savukārt Jakovs Gaņeckis, kurš 20. gadsimta 30. gados pabija vadošos amatos PSRS un KPFSR valsts pārvaldes augstākajās institūcijās, tika represēts 1937. gadā: apcietināts, tiesāts un Maskavā sodīts ar nāvi nošaujot.⁷

Ex injuria non jus oritur

Ir vispārzināms princips, ka valsts prettiesiska okupācija un aneksija, kas ar Latvijas Republiku notika 1940. gadā, nepārtrauc valsts kā starptautisko tiesību subjekta de iure pastāvēšanu jeb, citiem vārdiem sakot, ex injuria non jus oritur – prettiesiska situācija nerada tiesības. Protams, tas liek uzdot jautājumu: kādas starptautisko tiesību normas bija spēkā 1940. gadā attiecībās starp Latviju un PSRS saistībā ar divpusējo līgumu un jo īpaši 1920. gada Miera līguma spēkā esamību? Vietā ir atgādināt prof. Dr. iur. I. Ziemeles jau 2007. gadā pausto, proti: "Miera līguma spēkā esamība ir saistīta ar Latvijas prasību par tās valstisko nepārtrauktību, neraugoties uz piecdesmit gadus ilgo okupāciju. Šī prasība tiek pamatota ar to, ka modernās starptautiskās tiesības aizliedz spēka pielietošanu valstu attiecībās un ka modernā valstu prakse un doktrīna ir parādījusi un atzinusi, ka, nostiprinoties starptautisko tiesību sistēmai, ex factis jus oritur (fakts ir tiesību avots) princips ir devis priekšroku ex injuria non jus oritur (prettiesiska situācija nedod tiesības) principam. 1940. gadā tika pārkāpts Miera līgums, kā arī vairākas citas starptautiskās vienošanās. Šāds pārkāpums nerada tiesiskas sekas. Tas nenoved pie Latvijas valsts pastāvēšanas izbeigšanās. Latvijas valsts ir turpinājusi pastāvēt kopš tās izveidošanas 1918. gadā."⁸ Miera līgumā ir atzīta Latvijas valsts neatkarība, un valsts, kas veikusi agresiju, nepārtrauc citas valsts valstiskumu. No starptautiski tiesiskā viedokļa Latvijas 1940. gada iekļaušana PSRS ir raksturojama kā agresija, kam sekoja prettiesiska okupācija, iejaukšanās iekšējās lietās un kas noslēdzās ar prettiesisku aneksiju.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas Republika ne tikai attiecībās ar Krieviju, bet arī citās divpusējās un daudzpusējās attiecībās ir konsekventi turējusies pie tādas pozīcijas, ka pirms 1940. gada 17. jūnija noslēgtie līgumi ir spēkā un ir pārskatāmi atbilstoši mūsdienu prasībām. Latvijas un starptautiskās kopienas prakse apstiprina, ka ne tikai atsevišķas Miera līguma daļas, bet tas kopumā ir saistošs gan Krievijas Federācijai, gan Latvijas valstij saskaņā ar nepārtrauktības doktrīnu. Latvijā tā ir konstitucionāla tiesiska realitāte. Būtiskā atšķirība ir tā, ka citas valstis ir piekritušas šādai Latvijas tiesiskajai nostājai, bet Krievija tai konsekventi pretojusies, norādot, ka Miera līgums nav spēkā, jo Latvijas tauta esot "brīvprātīgi" atteikusies no savas neatkarības un suverenitātes 1940. gadā. Šāds uzstādījums un domu gājiens no Krievijas puses neatbilst vēsturiskai realitātei – Josifa Staļina valdīšanas laikā "brīvas vēlēšanas" nebija iespējamas. Okupācijas karaspēka kontrolē un neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmei ievēlētā "Tautas Saeima" ar savu "Deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā"⁹ pārkāpa Latvijas Satversmi, jo nenotika Satversmes 77. pantā paredzētais referendums par Latvijas valstiskā statusa izmaiņām.

Papildus tam ir minams fakts par 1940. gada agresiju pret trim Baltijas valstīm, ko netieši atzina pati Padomju Savienība tās slavenajā PSRS Tautas deputātu kongresa 1989. gada 24. decembra rezolūcijā par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līgumu. Rezolūcijā Padomju Savienība nosodīja Molotova–Ribentropa pakta slepenos protokolus un pasludināja tos par juridiski nepamatotiem un tāpēc arī "spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža" (rezolūcijas 7. paragrāfs). Vietā ir atgādināt lietuviešu tiesībnieka Dr. iur. Daiņus Žalima viedokli Satversmes tiesas lietā Nr. 2007-10-0102: "Nav neviena juridiska argumenta, lai noliegtu pieņēmumu par 1920. gada Miera līguma starp Latviju un Krieviju spēkā esamību. (..) 1920. gada Miera līgums starp Latviju un Krieviju joprojām ir spēkā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, neskatoties uz Krievijas Federācijas pretējo nostāju. Tā spēkā esamība izriet no Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības principa. Līgums 1940. gadā nevarēja tikt izbeigts, jo Latvijas valsts neizzuda kā starptautiska juridiska persona. (..) Latvijas Republika ir pasludinājusi savu nepārtrauktību, un šo nepārtrauktības prasījumu ir atzinusi starptautiskā kopiena. Tāpēc vienas valsts, Krievijas Federācijas, pretējā nostāja, kas cenšas apšaubīt Latvijas Republikas nepārtrauktības jautājumu, nemaina juridisko situāciju, proti, tāda nostāja nevar ietekmēt Latvijas valsts nepārtrauktību. (..) Krievijas Federācijas pozīcija attiecībā uz Latvijas valsts nepārtrauktību nav savienojama ar vispārējām starptautiskajām tiesībām, konkrētāk runājot, ar vispārējo tiesību principu ex injuria jus non oritur. Turklāt Krievijas Federācija ir valsts, kas saglabā PSRS starptautisko juridiskās personas statusu, un tā ir pieņēmusi pēdējās institūcijas juridiskos pienākumus, kas izriet no atbildības par 1940. gada agresiju pret Baltijas valstīm un to pretlikumīgo iekļaušanu Padomju Savienībā."¹⁰

Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 9. punkta pirmais teikums noteica Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta Miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Šī deklarācija vēlreiz uzsver ne tikai Latvijas valstiskuma atjaunošanu, kas 1991. gada 21. augustā de facto noslēdzās ar Latvijas Republikas Augstākās padomes pieņemto konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", bet arī iezīmē tiesiskās attiecības, kas bijušas spēkā pirms neatkarības zaudēšanas, citiem vārdiem – valsti var uzskatīt par "to pašu" valsti, ja tā turpinās noteiktā veidā vai pēc apspiestības perioda ar būtiski tādām pašām konstitutīvām iezīmēm tiek atjaunota un tās prasība pēc valstiskuma nepārtrauktības tiek akceptēta.¹¹ Tādējādi, ja valsts prasa nepārtrauktību un starptautiskā kopiena vispārīgi atzīst šo prasību, spēkā paliek tie starptautiskie līgumi, kurus valsts noslēgusi tad, kad pati pastāvējusi de facto.¹² Latvijas valsts neatkarības atjaunošana nav nodalāma no Miera līguma spēkā esamības, ja vien šo līgumu nav aizstājusi kāda jaunāka līguma norma vai hierarhiski augstāka starptautisko tiesību norma, vai arī līguma priekšmets nav zudis.¹³

Miera līguma pirmais pants noteic, ka no līguma spēkā nākšanas dienas kara stāvoklis starp līdzējām pusēm top izbeigts. Raugoties no mūsdienu perspektīvas, Krievijai šo līgumu vajadzētu gribēt uzskatīt par spēkā esošu un piemērojamu gandrīz vairāk nekā Latvijai. Šim apgalvojumam ir pavisam vienkāršs skaidrojums – šī līguma spēkā esamība ir viens no garantiem, kādēļ Krievijai nav karastāvoklis ar Latviju kā NATO dalībvalsti. Ja pieņemam, ka šis līgums nav spēkā esošs, tad nav noregulētas attiecības starp Latviju kā NATO dalībvalsti un Krieviju.

Ierasti ļaunums zem saules uzplaukst tur, kur krietni cilvēki neko nedara. Šo tēzi var attiecināt arī uz jebkurām starpvalstu attiecībām, abu pušu noslēgtajiem līgumiem un no starptautiskās kopienas vispāratzītu starptautisko tiesību principu ievērošanu vai to ignorēšanu. Izņēmums nav arī Latvijas un Krievijas Miera līgums. Igauņu rakstnieka Jāna Krosa (1920–2007) grāmatā "Profesora Martensena aizbraukšana" galvenais varonis, ievērojams starptautisko tiesību eksperts un cara slepenpadomnieks profesors Martenss nonāk pie atziņas, kas labi raksturo attieksmi un diskusiju ap un par Miera līgumu: "Konkrēta valsts morāli un juridiski var būt civilizēto valstu starptautiski tiesiskās sabiedrības locekle vai stāvēt ārpus šīs sabiedrības un kultivēt pati savu lokālo valstisko egoismu. Kur tā morālā un juridiskā ziņā atrodas, to nenosaka ne tās paražu nevainojamība, ne lielgabalu sniedzamība, ne drednautu bruņu biezums. Konkrētas valsts starptautisks vērā ņemamības un uzticamības vienīgais patiesais kritērijs ir cilvēka pašapliecināšanās iespēju apjoms, realitāte un neskaramība šajā valstī" jeb citiem vārdiem "pazīsti valsts iekšējos noteikumus, un tu varēsi lemt, kāda ir tās ārējā uzticamība un ietekme".¹⁴ Mēdz sacīt, ka miers baro, nemiers posta. Tikko izveidotajai Latvijas valstij bija svarīgi uzturēt mieru un labas kaimiņattiecības ar visiem kaimiņiem, tostarp arī ar Krieviju. Tas nebūt nebija ne viegli, ne vienkārši sasniedzams rezultāts. Pēc milzīgiem satricinājumiem Eiropā, ko nesa Pirmais pasaules karš, uz impēriju drupām Latvijas Republikai un Padomju Krievijai 1920. gada 11. augustā tomēr izdevās noslēgt Miera līgumu.

Miera līguma noslēgšanas brīdī pirms simts gadiem un arī šodien tā mērķis bija un ir viens: uzturēt paliekošu, cienīgu un taisnīgu mieru starp divām kaimiņvalstīm. Domājams, ka šādam mērķim nevar iebilst neviens. Pat viskrietnāko kaimiņu mierīga, atklāta un abpusēji cieņpilna līdzāspastāvēšana no abām pusēm prasa labo gribu, pūles un darbu, nevis bezdarbību vai apzinātu imperiālistiskā egoisma kultivēšanu. Gribas cerēt, ka arī šodien šī Miera līguma gars un mērķis abām pusēm šķiet cienīgs, paliekošs un taisnīgs.

Nobeiguma vietā

1920. gada 11. augusta Miera līgums starp Latviju un Krieviju balstās starptautisko tiesību normās un principos un joprojām ir spēkā. Saskaņā ar šo līgumu Krievija ir atzinusi Latvijas valstiskumu uz visiem laikiem. Latvijas valstiskums pamatojas uz Latvijas tautas politiskās gribas izpausmi un tiesībām uz pašnoteikšanos. Tādējādi mūsdienu apstākļos 1920. gada 11. augusta Miera līgumam nav tikai vēsturiska vērtība, bet arī ļoti taustāma politiska un juridiska vērtība – kā spēkā esošam līgumam.