ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

2017. gada rudenī raidījums "Nekā personīga" publicēja sižetus par vairāku komersantu koģenerācijas elektrostaciju neatbilstību Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk – Noteikumi Nr. 221) prasībām. Sižetos tika pausta informācija, ka attiecīgie komersanti esot imitējuši elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu, lai tādējādi izpildītu viņiem noteiktos nosacījumus un saglabātu obligātā iepirkuma atbalstu.

Pēc šiem sižetiem par enerģētikas nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija (EM) steidzamības kārtībā organizēja pārbaudi² astoņās elektrostacijās, bet attiecībā uz 22 elektrostacijām pārbaudīja dokumentāciju, kas saistīta ar elektroenerģijas ražošanas sākšanu. Pārbaudes ietvaros ministrijas vērtējumā tika konstatētas vairākas nepilnības, kā rezultātā ministrija pieņēma lēmumus vairākiem komersantiem atcelt obligātā iepirkuma atbalstu.

Lielākā daļa komersantu ir pārsūdzējuši ministrijas lēmumus Administratīvajā rajona tiesā. Secīgi tika ierosinātas administratīvās lietas, no kurām vairākās tiesvedība joprojām turpinās. Tomēr atsevišķu lietu izskatīšana jau ir pabeigta ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) nolēmumiem, kā arī zemāku instanču tiesu nolēmumiem, kas stājušies spēkā. Līdz ar to ir iespējams veidot pirmos pārskatus par tiesu praksi konkrētajās strīdu lietās.

1. Strīdu lietu apstākļi

Lai varētu apzināt konkrēto strīdu būtību, vispirms ir nepieciešams īsi raksturot tipiskākos lietu apstākļus un tiesisko ietvaru.

1.1. Obligātā iepirkuma atbalsts

Elektroenerģijas obligātais iepirkums izpaužas kā ražotājam piešķirta garantēta iespēja noteiktu laika periodu pārdot noteiktā apjomā saražotu elektroenerģiju par cenu, kas pārsniedz elektroenerģijas vidējo tirgus cenu.³ Tādējādi ar šī atbalsta mehānisma palīdzību komersantam, izpildot noteiktus nosacījumus, valsts nodrošina saražotās elektroenerģijas iepirkšanu, turklāt par iepriekš prognozējamu cenu, kas pārsniedz tirgus cenu. Rezultātā valsts dod iespēju komersantam atgūt elektrostacijas izveidē un elektroenerģijas ražošanā ieguldītās investīcijas.

Obligātā iepirkuma izmaksas sedz elektroenerģijas galalietotāji, kā arī valsts budžeta līdzekļi, kas piešķirti mērķdotāciju veidā. Jāpiebilst, ka obligātā iepirkuma atbalsta mehānisms ir ieviests, lai sekmētu Latvijas starptautisko saistību izpildi attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem.⁴

Noteikumi Nr. 221 regulē ar elektroenerģijas obligāto iepirkumu saistītus jautājumus, tajā skaitā (i) kritērijus, pēc kādiem tiek kvalificētas elektrostacijas, lai saņemtu atbalstu, un (ii) obligātā iepirkuma īstenošanas, uzraudzības un izmaksu segšanas kārtību. Jāprecizē, ka šie noteikumi paredz atbalsta piešķiršanu vienīgi saistībā ar tādām elektrostacijām, kas ražo elektroenerģiju koģenerācijas⁵ procesā.

Attiecībā uz elektroenerģijas obligāto iepirkumu ir būtiski nošķirt divus šādus procesus:

a) atbalsta tiesību saņemšana:

tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros tiek piešķirtas ar Ekonomikas ministrijas lēmumu⁶ (turpmāk – OI lēmums);

b) atbalsta tiesību īstenošana:

Obligātais iepirkums tiek īstenots, vienīgi pamatojoties uz līgumu, kuru atbalsta tiesības saņēmušais ražotājs noslēdzis ar publisko tirgotāju.⁷ Šādu līgumu var noslēgt vienīgi tāds ražotājs, attiecībā uz kuru ir pieņemts un spēkā esošs OI lēmums.

Līdz ar to OI lēmuma saņemšana tieši nepiešķir ražotājam materiālu atbalstu, taču šim lēmumam ir ekonomiska vērtība un ražotājam ir prasījuma tiesības uz to realizāciju.