ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

2020. gada 23. janvārī Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Starptautiskā tiesa izdeva rīkojumu lietā "Gambija pret Mjanmu", ar kuru tā noteica pagaidu pasākumus Mjanmai attiecībā uz tās iespējamām genocīda noziegumos vērstām darbībām pret Rohindžu grupu, kas mīt tās teritorijā.¹ Rīkojums noteic, ka Mjanmai attiecībā uz Rohindžu grupu tās teritorijā ir jāveic visi pasākumi, lai novērstu jebkuru ar genocīdu saistītu darbību, kas minētas Konvencijas par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu (turpmāk – Genocīda konvencija) II pantā, kā arī šajā sakarībā jākontrolē tās militārās un nestandarta bruņotās vienības un jānovērš pierādījumu iznīcināšana.²

Šī lieta ir zīmīga ar to, ka prasību pret Mjanmu ir cēlusi nevis kāda no īpaši aizskartajām valstīm, piemēram, tāda, uz kuru ir devušies Rohindžu grupas bēgļi, bet gan Gambija, kas atrodas pavisam citā pasaules kontinentā. Gambija šajā sakarībā ir darbojusies, aizstāvot erga omnes pienākumu par genocīda aizliegumu. Erga omnes pienākumi starptautiskajās tiesībās ir tāda veida pienākumi, kur jebkurai pasaules valstij ir tiesiska interese tos aizsargāt. Tādi ir, piemēram, genocīda, verdzības, spīdzināšanas, rasu diskriminācijas aizliegumi, kā arī tiesības uz pašnoteikšanos īstenošana. Erga omnes pienākumu esamība ir tikusi nosaukta ar ANO Starptautiskās tiesas spriedumu Barselonas enerģijas uzņēmuma lietā,³ bet kā starptautiskās paražu tiesību normas pastāvējušas krietni agrāk.

Šis ANO Starptautiskās tiesas rīkojums, pat neskatoties uz to, kāds būs lietas rezultāts, neapšaubāmi ir liels sasniegums tiesas praksē, jo tas akcentē starptautiskās kopienas un jebkuras pasaules valsts intereses saukt pie atbildības valsti par, iespējams, tās īstenotu genocīdu pret pašas iedzīvotājiem. Vienlaikus šis rīkojums raisa diskusiju par to, cik efektīvi ANO kā vispasaules starptautiskā organizācija aizsargā erga omnes pienākumus, kur visai pasaules valstu kopienai ir tiesiska interese to aizstāvībā. Lai apskatītu, cik efektīvi ANO orgāni īsteno erga omnes pienākumus, šis raksts koncentrēsies uz ANO politisko orgānu – ANO Ģenerālās asamblejas un jo īpaši ANO Drošības padomes – prakses apskatu, vienlaikus to skatot caur ANO Starptautiskās tiesas kā galvenā ANO tiesu varas orgāna prizmu.

Vai ANO orgāni runā starptautiskās kopienas interešu vārdā?

ANO Starptautiskās tiesas rīkojumā lietā "Gambija pret Mjanmu" tiek rosināta diskusija par Genocīda konvencijas VIII pantu, kas paredz, ka jebkurai konvencijas līgumslēdzējai pusei ir tiesības pieprasīt ANO kompetentajiem orgāniem veikt nepieciešamās darbības saskaņā ar ANO Statūtiem, lai novērstu un apspiestu ar genocīdu saistītās darbības. Mjanma attiecībā uz šo pantu ir izteikusi atrunu, ka tā šo pantu nepiemēros.

Mjanma atsaucas uz savu atrunu saistībā ar Genocīda konvencijas VIII pantu arī lietā "Gambija pret Mjanmu" ar mērķi izvairīties no ANO Starptautiskās tiesas obligātās jurisdikcijas, ko paredz Genocīda konvencijas IX pants. Mjanma uzskata, ka tās atruna pie Genocīda konvencijas VIII panta attiecas arī uz ANO Starptautisko tiesu, kuras obligātā jurisdikcija saskaņā ar Genocīda konvenciju noteikta IX pantā. Taču ANO Starptautiskā tiesa minēto argumentāciju nepieņem.⁴

Taču joprojām ir aktuāls jautājums: vai ANO sistēmas orgāni, kad tie pilda to attiecīgās funkcijas konkrētos erga omnes pienākumu gadījumos, darbojas starptautiskās kopienas interešu vārdā? Autore uzskata, ka Genocīda konvencijas VIII pants dod pamatu runāt par to, ka ANO dalībvalstis, kam ir saistoši starptautisko paražu tiesību pienākumi erga omnes (genocīda, verdzības, spīdzināšanas, rasu diskriminācijas aizliegums) uz ANO Statūtu pamata ir vienojušās, ka ANO orgāni īstenos šos ANO dalībvalstīm saistošos pienākumus.