ŽURNĀLS Juristu likteņi

Profesors Pauls Mincs¹ (1868–1941) bija viens no starpkaru perioda (1918–1940) Latvijas cienījamākajiem juristiem – izcils krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts un visnotaļ vispusīgi aktīvs sabiedrības loceklis.

Ar nožēlu jākonstatē, ka starpkaru periodā prof. P. Mincs tika minēts arī antisemītiska rakstura publikācijās. Piemēram, izsmejot, viņš tiek nosaukts kā "neatvietojams "lietpratējs" starptautiskos līgumos [..], jo viņš, lūk, esot tolerants un aristokratisks".² Satīriskajā žurnālā "Svari" atrodama arī zemiska P. Minca karikatūra, zem tās gan bija pievienots komentārs "Latvijas valsts kontroleers V. Mintzs".³

Par nopelniem zinātniskajā un profesionālajā darbā profesors ir saņēmis arī dažādus apbalvojumus, no kuriem jāizceļ Ungārijas Nopelnu krusts, II klase,⁴ 1926. gadā saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira⁵ un 1930. gadā saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira.⁶

I. Ievērojamā Mincu dzimta

Mincu ģimene cēlusies no senām un cienījamām Eiropas ebreju dzimtām, no kurām nākuši daudzi izcili savas jomas profesionāļi, sabiedriski darbinieki un reliģiski līderi. Dzimta ir "sena un aristokrātiska, kuras saknes stiepjas līdz pat izglītoto rabīnu Mincu ģimenei Padujā 16. gadsimtā".⁷ Arī pats P. Mincs interesējās par savas dzimtas vēsturi un apkopoja to pētījumā, publicējot ivritā 1897.–1898. gadā Sanktpēterburgā izdevumā "Daat Kedoschim" (tulk. – Svēto izzināšana).⁸

Mincu dzimtas uzvārda izcelsme saistāma ar Rietumvācijas pilsētu Maincu (vācu val. – Mainz). Rabīns Jehuda Mincs (Judah ben Eliezer ha-Levi Minz, 1405/8–1508) kopā ar citiem ebrejiem 1462. gadā ticis padzīts no dzimtās pilsētas Maincas un devies uz Ziemeļitālijas pilsētu Paduju.

Abi P. Minca vecāki nāca no prominentām ebreju ģimenēm. Tēvs Jehiels Mincs⁹ (Jahiel Michel Mintz, 1838–1893) bija Menahema Nohuma Minca (Menachem Nahum Mintz, 1798–1858), kurš 1850. gadā atvēra vienu no pirmajām tagadējās Polijas ziemeļos esošās pilsētas Bjalistokas zīda manufaktūrām,¹⁰ dēls. Savukārt P. Minca māte Olga (Elka Friedland, 1844–1908) bija ievērojamas ebreju dzimtas – Frīdlandu – pārstāve. Viņas tēvs Mešulams Frīdlands (Meshulam Zalman Feiwel Friedland, 1804–1854) bija cienījams un turīgs tirgotājs un sabiedriski aktīvs ebreju kopienas biedrs. Par godu mātes tēvam P. Mincs mantoja vārdu Faivels.

P. Minca vecāku ģimenē auga pieci dēli: Naums (Menachem Nahum Mintz, 1867–1935), Pauls, Arnolds (Arnold Aaron Mintz, 1870–1941), Vladimirs (Vladimir Zeev Wolf Mintz, 1872–1944) un Marks (Mark Mordechai Mintz, 1876–?). Pazīstamākais no prof. P. Minca brāļiem bija Vladimirs Mincs – slavens ārsts un zinātnieks. Viņš 1893. gadā pabeidza Tērbatas (Tartu) Universitātes¹¹ Medicīnas fakultāti, zināšanas papildināja Berlīnē pie slavenā ķirurga¹² Džeimsa Ādolfa Izraēla (James Adolf Israel, 1848–1926),¹³ 1897. gadā pārcēlās uz Maskavu. V. Mincam "bija ļoti laba reputācija kā vienam no Maskavas un Rīgas labākajiem ķirurgiem".¹⁴ Gan Maskavā, gan Rīgā viņš aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē. 1918. gada 30. augustā Mihelsona rūpnīcā Maskavā esere Fanija Kaplāne veica atentātu pret Vladimiru Ļeņinu, pēc kura tika izsludināts tā dēvētais Sarkanais terors.¹⁵ Savukārt V. Mincs tika izsaukts, lai operētu un glābtu Ļeņina dzīvību.¹⁶ Kā norādījis ebreju vēstures pētnieks Mendels Bobe, "Maskavas muzejā¹⁷ glabājas izziņa par V. Ļeņina veselības stāvokli, ko kopā ar citiem ārstiem parakstījis arī V. Mincs".¹⁸

Pēc P. Minca deportēšanas 1941. gada 14. jūnijā, kas tiks aplūkota tālāk šajā rakstā, "V. Mincs atteicās evakuēties uz Iekškrieviju kopā ar Sarkano armiju. Viņš pieredzēja visas holokausta drausmas Rīgā".¹⁹ Vācu okupācijas laikā V. Mincs tika ievietots Rīgas geto.²⁰ Acīmredzot, pateicoties tieši savām izcilajām ārsta spējām, viņš uzreiz netika likvidēts. Rīgas geto V. Mincs sākumā izveidoja ambulanci, vēlāk strādāja paša izveidotajā slimnīcā, kur "operēja visnelabvēlīgākos apstākļos, glābjot daudzu dzīvības".²¹ Viņš bija iekļauts Rīgas geto administrācijas sarakstā.²² Saskaņā ar avotiem V. Mincu no Rīgas geto esot mēģinājis glābt arī Žanis Lipke.²³ Taču šis esot bijis gadījums, kad "geto ieslodzīt[ais] ebrej[s] atteicās bēgt, nespēdam[s] pamest nelaimē sev tuvos cilvēkus un tautiešus".²⁴

Rīgas 1. poliklīnikas galvenā ārste Ada (Adelheide) Vendeļ-Čerfasa (Ада Сигизмундовна Вендель-Черфас, 1906–1996)²⁵ savos iesniegumos norādīja, ka V. Mincs tika pārvietots uz Būhenvaldes nometni jau 1942. gadā, taču, pētot vairākus citus avotus, konstatējams, ka, visticamāk, V. Mincs tikai 1944. gadā tika pārvietots uz Kaizervaldes nometni, tad uz Būhenvaldes nometni.²⁶ Dažos avotos minēts, ka V. Mincs atteicās operēt ar šautām brūcēm ievainotus "esesiešus", tāpēc viņš ticis arestēts un nosūtīts uz "Štuthofu, Dancigu, vēlāk Būhenvaldi".²⁷ V. Mincs mira bada nāvē Būhenvaldes nometnē 1944. gada 12. novembrī.²⁸

II. Paula Minca bērnība un studiju gadi

P. Mincs dzima 1868. gada 30. jūnijā²⁹ Daugavpilī kā otrais dēls ģimenē. 1880. gadā Mincu ģimene, lai nodrošinātu bērniem izcilu izglītību, no Daugavpils pārcēlās uz Rīgu un "bija viena no pirmajām Rīgā, kas atstāja veco dzīvesvietu – Daugavpili, kas [tolaik] bija daļa no Vitebskas guberņas. Tas varētu kalpot par piemēru [tam,] kā vācu kultūra ietekmēja ebrejus arī šajā reģionā, pirms tie ieradās tā laika vāciskajā Rīgā. Viņu ieradumi, ārējais izskats, valoda, kādā tie sarunājās ģimenē, izglītība, kuru sniedza bērniem – viss tika pakļauts vācu kultūrai".³⁰ Iespējams, tas daļēji arī izskaidro vēlāko prof. P. Minca pievienošanos "vācu skolas" kriminālprocesuālajiem uzskatiem.

Avotos norādīts, ka 1881. gadā P. Mincs uzsāka skolas gaitas Rīgas pilsētas ģimnāzijā,³¹ kuru pabeidza 1885. gadā.³² Pēc tam viņš iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, ko 1890. gadā pabeidza ar zelta medaļu, uzrakstot noslēguma darbu "Labošanas iestādes nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem" (oriģ. krievu val. – Исправительныя заведения для несовершеннолетнихъ преступниковъ).³³ P. Mincs universitātē apguva romiešu tiesības, romiešu tiesību vēsturi, civiltiesības un procesu, komerctiesības un procesu, krimināltiesības un procesu, Krievijas tiesību vēsturi, valsts tiesības, starptautiskās tiesības, policijas tiesības, finanšu tiesības, filozofijas tiesību vēsturi, baznīcu tiesības, politisko ekonomiju un statistiku.³⁴

Zīmīgi, ka tieši laika posmu no 1863. gada līdz 1919. gadam, kad studēja arī P. Mincs, šī brīža Sanktpēterburgas Valsts universitātes Juridiskā fakultāte pati savā vēsturē dēvē par "zelta laikmetu".