Jau vairāk nekā mēnesi ar cerībām un diemžēl arī pieaugošām bažām sekojam notikumiem kaimiņvalstī Baltkrievijā. Diktators Lukašenko tur šovasar centās inscenēt savu sesto "pārvēlēšanu" prezidenta amatā, bet izdarīja to tik nekautrīgi (pirms vēlēšanām ieslogot vai izdzenot no valsts gandrīz visus pretkandidātus un falsifikācijas ceļā pierakstot sev neticamus 80 procentus atbalstītāju vēlēšanu dienā), ka tūlīt pēc šīm viltus vēlēšanām sabiedrības pacietības vadzis lūza.
Situāciju saasināja negaidītā policijas vardarbība pret protestētājiem, nedēļām ilgi ielās izgāja simtiem tūkstoši, streikoja rūpnīcas un kultūras iestādes, no propagandas rupora darba atteicās baltkrievu žurnālisti. Diktators acīmredzami bija apstulbis (ainas ar viņu un pusaudža dēlu ar ieročiem rokās bija kā skati no trešās pasaules "bandītvalstu" vēstures) un represīvās varas struktūras apmulsušas. Kādu brīdi augusta vidū pat it kā radās cerība, ka sasniegts lūzuma punkts un vara Baltkrievijā varētu atgriezties pie tās leģitīmā avota – tautas.
Diemžēl šobrīd situācija ir mainījusies, iemeslu analīzi atstāsim politikas pētnieku ziņā (opozīcijas miermīlīgums, vienotības vai līderu un skaidras programmas trūkums, pēc neliela pārdomu brīža Krievijas piedāvātais neslēptais atbalsts Lukašenko režīmam, Eiropas valstu nepietiekamā politiskā iesaiste utt.). Šobrīd diktators un viņa atbalstītāji ir savākušies pretsitienam: tiek apspiesti ielu protesti, apcietināti aktīvisti, vajāta jebkāda brīvdomības izpausme.
Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas, tai skaitā ANO cilvēktiesību eksperti, ziņo par simtiem dokumentētu vardarbības un spīdzināšanas gadījumu, smagiem miesas bojājumiem un seksuālu vardarbību pret protestētājiem, tai skaitā sievietēm un nepilngadīgajiem.
Augstskolās studentus aiztur pat par Marseljēzas dziedāšanu, neskatoties uz to, ka tā gadu desmitiem bija arī komunistu vienotības simbols un Lukašenko kultivētais Baltkrievijas ideāls faktiski ir sociālisma variants. Strādnieki ar alpīnistu aprīkojumu no daudzstāvu māju balkoniem rauj nost tur izkārtos balti-sarkan-baltos karogus, kas simbolizē pretošanos diktatūrai.
Tomēr vissmagāk represijas, protams, skar protestu līderus, jo īpaši trimdā ar varu izraidītās opozīcijas kandidātes Svetlanas Tihanovskas izveidotās Koordinācijas padomes (kas bija iecerēta dialoga veidošanai un varas pārejas nodrošināšanai) locekļus. Pagājušajā nedēļā apcietināti, pazuduši vai no valsts vardarbīgi izraidīti jau bija visi, izņemot tikai vienu – rakstnieci un Nobela prēmijas laureāti Svetlanu Aļeksijeviču, kuras dzīvoklī, lai novērstu nolaupīšanu, uzturējās Eiropas valstu diplomāti.
Neticama ir drosme, ar kādu pret izraidīšanu no valsts cīnījās viena no protestu līderēm – mūziķe Marija Kaļesņikava. Pēc tam, kad viņa bija nolaupīta uz ielas, daudzas stundas noturēta apcietinājumā un viņu centās pārdabūt pāri robežai uz Ukrainu, lai vēlāk to pasniegtu kā bēgšanu, Kaļesņikava saplēsa pasi un neitrālajā starprobežu zonā izlīda pa automašīnas logu, pilnīgi skaidri zinot, ka vienīgais, kas viņu šobrīd sagaida Baltkrievijā, ir nežēlīgas represijas par "valsts nodevību". Neaizmirsīsim, ka šajā valstī (vienīgajā no visām Eiropas valstīm) joprojām nav atcelts nāvessods, nemaz nerunājot par to, ka opozīcijas politiķi tur regulāri tiek nolaupīti, spīdzināti vai vienkārši "pazūd" bez pēdām. Tieši "valsts apvērsums" ir viens no sastāviem, par kuru Baltkrievijā var piespriest nāvessodu.
Pagājušajā nedēļā kļuva zināms arī par divu baltkrievu advokātu – Iļjas Saleja un Maksima Znaka – apcietināšanu. Viens no viņiem ir pazīstams Latvijas juristiem kā studentu starptautisko tiesu izspēļu kādreizējais dalībnieks un vēlāk arī baltkrievu studentu komandas treneris. 11. septembrī pie Baltkrievijas vēstniecības Rīgā notika Latvijas juristu rīkots pikets šī opozīcijas advokāta atbalstam.
Cena, ko baltkrievi maksā par drosmīgo mēģinājumu gāzt diktatoru, ir ļoti augsta. Tomēr Lukašenko būtu jāatceras, ka vēstures ratu vēl nevienam nav izdevies apturēt. Baltkrievu tauta savu gribu ir paudusi: "Ej prom!"