ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

Elektronisko naudas iestāžu reģistrācijas un licencēšanas kārtību nosaka Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums (turpmāk – Likums), kas pirmoreiz stājies spēkā 2010. gada 31. martā un līdz šim brīdim ticis grozīts trīspadsmit reizes. Likums jau sākotnēji tika izstrādāts, lai pārņemtu Eiropas Savienības regulējumu – Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direk­tīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (turpmāk – Direktīva 2007/64), kas nodrošina vienotu maksājumu pakalpojumu tirgus organizāciju, jo iepriekš šāds regulējums bija sadrumstalots 27 Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu tiesību sistēmās.¹ Likums ir faktiski Direktīvas 2007/64 normu pārņemšanas instruments, kas nodrošina maksājumu ie­stāžu darbības un to licencēšanas kārtības regulējumu Latvijā, vadoties no ES tiesiskā regulējuma. Likums, kā jau iepriekš norādīts, ir ticis grozīts vairākas reizes, tostarp, jo ES tiesiskais regulējums ir bijis grozīts – sākotnējā Direktīva jau ir tikusi atcelta un šobrīd spēkā ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Direktīva 2015/2366 par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (turpmāk – Direktīva 2015/2366), kā rezultātā Latvijai bija jāpārņem jaunākais ES regulējums.

Attiecībā uz elektroniskās naudas iestādēm, kādas tās pazīstam šobrīd, to darbība ES aizsākās tikai 2009. gada 16. septembrī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/110/EK par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (turpmāk – Direktīva 2009/110) pieņemšanu.