ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Interneta vidē ikkatram ir iespēja publicēt, saglabāt un pārsūtīt vai pārraidīt dažādu veidu un satura informāciju, kā arī iepazīties ar vai saņemt citu personu pārraidīto vai publicēto informāciju. Parasti tas tiek īstenots, izmantojot dažādus starpnieku pakalpojumus, kas nodrošina attiecīgās informācijas pārraidīšanu vai uzglabāšanu. Šādus pakalpojumus nodrošina interneta tīkla operatori (nodrošinot tehniskās iespējas informācijas pārraidīšanai), piekļuves nodrošinātāji (kas nodrošina lietotājiem piekļuvi internetam), meklēšanas programmas (kā Google, Yahoo!, kas ļauj internetā sameklēt informāciju) un hostinga vai glabāšanas pakalpojumu nodrošinātāji (kas ļauj saglabāt un publicēt dažādu veidu un formāta informāciju, tostarp dažādas interneta platformas).

Informācija, kas tiek pārraidīta vai publicēta internetā, var būt dažāda rakstura, tostarp tā var būt tāda, kas aizskar kādas personas tiesiskās intereses. Piemēram, citu personu tiesību aizskārumi var rasties, neatļauti publicējot vai pārraidot šāda satura informāciju – ar autortiesībām aizsargātu informāciju (mūzika, teksti, attēli), aizliegtu vai aizskarošu informāciju (piemēram, pornogrāfiska, rasistiska vai teroristiska satura materiālu), privātumu aizskarošu vai apmelojošu informāciju, nepatiesu un maldinoša informāciju un citu informāciju, ar ko tiek pārkāptas materiālās tiesības, piemēram, patentu, preču zīmju vai konkurences tiesības.¹ Primāri atbildība par tiesību aizskārumu, kas ir nodarīts ar šāda veida informācijas publicēšanu vai pārraidīšanu, būtu jāuzņemas tiesību aizskārējam – personai, kas attiecīgo informāciju ir publicējusi vai pārraidījusi. Tomēr, ievērojot to, ka tas nebūtu bijis iespējams bez starpnieku pakalpojumu sniedzēja sniegtajiem pakalpojumiem, likumsakarīgi aktualizējas jautājums arī par šo pakalpojumu sniedzēju atbildību. Jo īpaši šis jautājums ir aktuāls dažādu praktisku apsvērumu dēļ – starpnieku pakalpojumu sniedzēju ir vieglāk noteikt, pret to var būt izdevīgāk vērst savus prasījumus, ievērojot tā iespējas kompensēt kaitējumu, kā arī tam ir plašākas iespējas pārkāpumu ātrāk konstatēt un novērst. Tomēr lielāks atbildības slogs un pienākumi starpnieku pakalpojumu sniedzējiem varētu novest pie tā, ka šādus pakalpojumus neviens nevēlētos sniegt.