Jau vairākus gadus norit aktīvi globāli, reģionāli un sektorāli centieni reformēt starptautiskās investīciju jeb ieguldījumu tiesības, pārskatot gan to materiālo tiesību normu tvērumu,1 gan procesuālos noteikumus.2 Viens no visaptverošākajiem reformu procesiem notiek ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) (turpmāk – Komisija vai UNCITRAL) paspārnē. Mērķis, reformējot šķīrējtiesu procesuālos noteikumus,3 ir panākt saprātīgu līdzsvaru starp ārvalsts investoru jeb ieguldītāju aizsardzību un valsts tiesībām un rīcības brīvību. Tādējādi ir doma sekmēt, ka ārvalsts ieguldījumu aizsardzība darbojas kā rīks valstu ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā atbilstoši ANO Ilgtspējīgas attīstības plānam un mērķiem.4
Problēmas būtība
Šie reformu procesi ir reakcija uz plašu un pamatotu starptautiskās sabiedrības satraukumu, ka šāds līdzsvars netiek garantēts esošā šķīrējtiesas mehānisma ietvaros, ko paredz starptautiskie ieguldījumu nolīgumi – divpusējie (BIT), sektorālie, piemēram, Eiropas Enerģētikas hartas nolīgums un brīvās tirdzniecības nolīgumi ar ieguldījumu aizsardzības normām.5 Šajos līgumos noteiktais šķīrējtiesas mehānisms paredz ārvalsts ieguldītājam iespēju tieši vērsties pret ieguldījumu saņēmušo valsti ad hoc starptautiskā šķīrējtiesā, kuras sastāvu parasti veido divi strīda pušu izvēlēti šķīrējtiesneši, un šķīrējtiesas priekšsēdētāju izvēlas vai nu pušu ieceltie šķīrējtiesneši, strīda puses vai kāda institūcija. Šķīrējtiesa atbilstoši ieguldījumu aizsardzības līgumam, kas ietver tādus ieguldījumu aizsardzības standartus kā, piemēram, aizsardzību pret nekompensētu tiešu vai netiešu ieguldījumu ekspropriāciju, diskriminācijas aizliegumu, vislielāko labvēlības režīmu un taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi un citām starptautisko tiesību normām vērtē, vai valstij ir iestājusies atbildība un jāatlīdzina ieguldītājam zaudējumi.
Šķīrējtiesas nolēmums ir galīgs un izpildāms praktiski visā pasaulē ar minimālām iespējām to anulēt vai atcelt būtisku procesuālo normu pārkāpuma dēļ, bet ne kļūdainu faktu vai tiesību normu interpretācijas rezultātā. Starptautiskie ieguldījumu nolīgumi parasti ļauj ieguldītājam izvēlēties starp dažādiem šķīrējtiesas procesuālajiem noteikumiem, piemēram, 1965. gada Konvenciju par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem un Starptautisko investīciju strīdu izšķiršanas centru (ICSID), kas ir visbiežāk piemērotie procesuālie noteikumi strīdiem starp ieguldītāju un valsti ad hoc šķīrējtiesās,6 vai UNCITRAL šķīrējtiesas noteikumus, kuri ir līdzīgi, tomēr niansēs atšķirīgi, piemēram, attiecībā uz piemērojamo standartu šķīrējtiesnešu kvalifikācijā un iespējām tos noraidīt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes