Par draudiem, ko pandēmija rada sabiedrības veselībai un labklājībai, tiek runāts ik dienas. Mazāk vērības veltīts satricinājumiem, ko šis laiks var radīt un jau ir radījis likuma varai jeb tiesiskumam.
Kopš jurisprudences studiju pirmajiem soļiem katram tiesībniekam tiek mācīts, ka tiesiskums un drošība ir viens no valsts pamatiem. Patiesībā – tas ir viens no valsts pastāvēšanas iemesliem, jo novērš cilvēces pirmatnējo stāvokli, kad "visi karo pret visiem". Likumi un to efektīva piemērošana jeb likuma vara ievieš cilvēku attiecībās noteiktību, paredzamību un kārtību un cenšas ierobežot primitīvo principu "stiprākajam taisnība", īsumā sakot – garantē sabiedrībā civilizētas attiecības, aizsargā vājākos sabiedrības locekļus utt.
Protams, valstis mēdz būt dažādas, un netaisnīgā valstī arī likumi ir netaisnīgi. Lai atceramies vācu tiesību filozofa Gustava Radbruha "formulas", kas diemžēl ar novēlošanos, tomēr pamatoja, ka nacistu likumi bija tik ekstremāli netaisnīgi, ka nebija jāievēro (līdzīgus secinājumus var izdarīt arī par daudziem padomju režīma normatīviem). Proti, tikai gadījumā, kad tiesnesis sastopas ar kliedzošu netaisnīgumu, viņam tiesiskās noteiktības principa vietā ir jāizšķiras par labu taisnīguma principam.
Šāda situācija nav iespējama demokrātiskā un tiesiskā valstī, kur likumus pieņem leģitīms likumdevējs, bet piemēro neatkarīga tiesu sistēma. Izņēmuma gadījumos, kad likumdošanas process, neskatoties uz demokrātisko leģitimāciju, tomēr ir bijis (apzināti vai nepazināti) nekvalitatīvs un likums ir izrādījies kļūdains (netaisnīgs, neefektīvs u.c.), ir konkrēti, likumīgi mehānismi, kā to labot, – likuma grozījumi vai konstitucionālās tiesas spriedums (un tam sekojoši likuma grozījumi).
Kādēļ gan lai "Jurista Vārda" slejās runātu par tik vienkāršām un katram juristam it kā pašsaprotamām lietām?
Tāpēc, ka ar bažām jākonstatē: diemžēl šobrīd, kad visa sabiedrība pārdzīvo ļoti nemierīgus laikus, aizvien plašāk redzami mēģinājumi apšaubīt likuma varu Latvijā, tai skaitā gan atklāti aicinot uz likumu (plašākā nozīmē, t.i., jebkuru vispārsaistošu normatīvo aktu) neievērošanu, gan nepakļaušanos valsts varai. Ir izskanējušas arī šaubas par Satversmes tiesas kā Satversmes "sarga" leģitimitāti ("jo šī tiesa nav tautas vēlēta"), bet atsevišķās sabiedrības grupās bijuši aicinājumi pašiem "sargāt" Satversmi, proti, neievērot likumus, kas šādu sabiedrisko aktīvistu ieskatā neatbilst Satversmei.
Protams, katrs Latvijas pilsonis var un tam vajag lasīt Satversmi un citus normatīvos aktus, lai noskaidrotu gan valsts uzbūves principus, gan uzzinātu savas tiesības un pienākumus, un šādus centienus var tikai apsveikt. Satversmes 90. pants nosaka, ka "ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības", un, starp citu, portāls likumi.lv, kurā valsts nodrošina bezmaksas piekļuvi normatīvajiem aktiem, ir viena no populārākajām tīmekļa vietnēm Latvijā.
Tomēr tas nenozīmē, ka persona, kura nav apmierināta ar kādu tiesību normu, var atteikties to ievērot vai, vēl jo vairāk, aicināt to darīt citus. Nav pat jēgas sākt uzskaitīt hipotētiskas situācijas, kas rastos, ja sabiedrība masveidīgi sāktu ignorēt Krimināllikuma vai Civillikuma normas, kuras kādam šķistu "brīvību" ierobežojošas. To sauc vienkārši – anarhija jeb stāvoklis, kad valsts pārstājusi eksistēt.
Šis pandēmijas laiks ir smags pārbaudījums gan katram individuāli, gan sabiedrībai kopumā. Cilvēki ir pamatoti satraukti, nobijušies, apjukuši, zaudējuši darbu un ienākumus un piedzīvo gan ekonomiskas, gan psiholoģiskas ciešanas. Nav arī paredzams, kad un kādā veidā pandēmijas draudi mūsu veselībai un labklājībai varētu beigties. Tas dabiski rada trauksmes stāvokli. Turklāt Latvijā situāciju pasliktina sabiedrības ilgstoši zemā uzticēšanās valsts varai – gan parlamentam, gan valdībai, gan tiesu sistēmai. Kopumā ņemot, šis ir ideāls pļaujas laiks nemiera cēlājiem, tai skaitā tiem, kas cenšas graut likuma varu Latvijā.
Šādā situācijā juristiem ir aktīvi jāsargā tiesiskums. Jurists nedrīkst būt tikai amatnieks, kas peļņas nolūkos "nodarbojas" ar likumiem. Jurista pienākums ir tiesiskuma un likuma varas sargāšana – un nekādā gadījumā ne graušana. Šajos trauksmainajos laikos līdzās profesionālajiem ikdienas darbiem tas nozīmē arī aktīvu pilsonisku pozīciju, skaidrojot sabiedrībai elementāro patiesību – ka likumi ir jāievēro un tas ir jādara kopējo interešu un sabiedriskā miera vārdā. Savukārt, ja kāds likums liekas netaisnīgs, ir likumīgs ceļš, kā pārbaudīt, vai tas atbilst Satversmei.