ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Vispārējās tiesas kompetence konkurences tiesību strīdos

1.1. ES konkurences tiesību pamatnormas un to piemērotāji

Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) pastāv vienotais iekšējais tirgus, kurā ir brīva preču un pakalpojumu kustība. Galvenās normas, kas šāda vienota iekšējā tirgus nodrošināšanai aizliedz konkurenci ierobežojošas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. un 102. pants.

Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija) uzrauga un izmeklē uzņēmumu apvienošanos un valsts atbalstu, kā arī uzņēmumu darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci ES. Komisijas pieņemtos lēmumus, piemēram, lēmumus par konkurences tiesību pārkāpumu un soda uzlikšanu vai lēmumus saistībā ar tirgus dalībnieku apvienošanos, var apstrīdēt Vispārējā tiesā (turpmāk arī – VT), bet galējā instance tiesību jautājumos ir Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST), kas izskata kasācijas sūdzības.

Būtiski, ka ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (turpmāk – Regula 1/2003), ES konkurences tiesībās tika veiktas liela mēroga izmaiņas. Līdz ar minētās regulas spēkā stāšanos arī dalībvalstu konkurences iestādēm tika nodrošināta iespēja tieši piemērot LESD 101. un 102. pantu. Šādā veidā Komisija zaudēja savu monopolu attiecībā uz ES konkurences tiesību piemērošanu.¹

Jautājumi par nacionālo konkurences iestāžu veikto LESD normu piemērošanu tiek galvenokārt risināti dalībvalstu ietvaros. Tomēr, lai nodrošinātu vienotu izpratni par konkurences tiesību normām un tādējādi to vienotu piemērošanu, būtiski pievērst uzmanību VT judikatūrai.

1.2. Vēršanās Vispārējā tiesā: regulējums

Eiropas Komisijai ir ļoti plaša kompetence ES konkurences tiesību normu piemērošanā – tā veic izmeklēšanu, lemj par procesu uzsākšanu, konstatē pārkāpumus un piemēro sodus. Tādēļ VT ir jānodrošina, ka Komisija ievēro procesuālo kārtību un konkurences tiesību pamatā esošie fundamentālie principi tiek piemēroti pareizā un vienotā veidā.² Tā, piemēram, laika posmā no 2001. līdz 2005. gadam aptuveni 44,9 % gadījumu VT atcēla vai grozīja Komisijas lēmumus konkurences tiesību jomā, norādot, ka tā pieļāvusi procesuālas kļūdas vai nonākusi pie nepareiziem secinājumiem, balstoties uz kļūdainiem faktiem.³ Tas nozīmē, ka tiesas uzrauga lomai ES konkurences tiesību jautājumos ir ļoti būtiska nozīme.

Jau 1988. gadā līdz ar tās izveidošanu VT – tā brīža nosaukumā un veidolā Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai (turpmāk – Pirmās instances tiesa) – cita starpā tika piešķirta kompetence īstenot jurisdikciju "lietās, ko [..] pret kādu Kopienu iestādi ierosina fiziskas vai juridiskas personas saistībā ar uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu īstenošanu".⁴ Kamēr citas kompetences tiesai tika piešķirtas tās darbības laikā, šī ir viena no divām, kas tiesai saglabājusies jau no tās izveides sākuma. Ar šo Padomes lēmumu Pirmās instances tiesa kļuva par vienīgo ES tiesu, kas skata tās kompetencē esošo lietu ne tikai tiesību normu interpretācijas, bet arī konkrētās lietas faktiskos un juridiskos apstākļus.⁵

Šobrīd kompetenci, ko sākotnēji īstenoja Pirmās instances tiesa, VT realizē atbilstoši LESD 256. panta pirmajai daļai un 263. pantam. VT kompetenci pārskatīt Komisijas lēmumus par sodiem konkurences tiesību pārkāpumu gadījumā nosaka Regulas 1/2003 31. pants. Identiskas tiesības ir noteiktas arī Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju 16. pantā attiecībā uz Komisijas piemērotajiem sodiem uzņēmumu koncentrācijas noteikumu pārkāpumu gadījumā.

Visiem lietas faktiem, argumentiem un pierādījumiem jābūt noskaidrotiem jau administratīvās procedūras laikā. VT kā Komisijas lēmumu pārsūdzības instance ir atbildīga par Komisijas lēmuma pamatā esošo faktisko apstākļu pārskatīšanu, t.i., tā pārbauda, vai Komisija nav pieļāvusi kļūdu faktu noskaidrošanā. EST savukārt ir vienīgā institūcija, kur VT nolēmumus var pārsūdzēt kasācijas kārtībā.

Komisijas lēmumu adresāts ir tiesīgs lūgt VT Komisijas lēmuma atcelšanu vai papildus tam lēmumā noteiktā soda samazināšanu. Vēršanās VT automātiski neaptur Komisijas lēmuma spēkā esamību, tomēr VT (tās priekšsēdētājs vai priekšsēdētaja vietnieks) pēc personas pamatota lūguma var izdot rīkojumu par lēmuma apturēšanu vai cita veida pagaidu noregulējumu.⁶

Būtiska VT loma ir kontrolēt kriminālprocesuālo garantiju ievērošanu. Tas tiek darīts gan atcelšanas prasību ietvaros, gan pārbaudot Komisijas norādītos iemeslus izmeklēšanas uzsākšanai. Lai gan konkurences lietas formāli nav krimināllietas, procesuālās garantijas ir pārnestas arī uz šiem procesiem pārkāpējam draudošo ļoti smago seku dēļ. Jāatgādina, ka tādās lietās kā, piemēram, "Microsoft pret Komisiju"⁷ vai "Qualcomm pret Komisiju",⁸ sods tika piemērots attiecīgi 860 miljonu un 242 miljonu eiro apmērā.

1.2.1. Atcelšanas prasība

Galvenais pamats personas tiesību aizsardzībai pret Komisijas lēmumiem ir LESD 263. pants, kas ļauj VT izskatīt, cik "likumīgi ir Eiropas Savienības akti". Uz šī panta pamata izvirzītās prasības tiek dēvētas par atcelšanas prasībām⁹ – prasītājs pieprasa Komisijas lēmuma atcelšanu.¹⁰ Šādu atcelšanu var prasīt sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, LES un LESD (turpmāk – Līgumu) vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu.