2020. gadā Saeima paplašinās Publisko iepirkumu likuma 25. panta pirmajā daļā ietverto interešu konflikta definīciju iepirkuma procedūras ietvaros. Proti, tā beidzot ieviesīs Direktīvā 2014/24/ES1 paredzēto plašo interešu konflikta definīciju,2 nevis aprobežosies ar iepirkumā iesaistīto personu iespējamo radinieku un darījumu partneru uzskaitījumu. Līdz ar to būtiski pieaugs pasūtītāju veiktās izmeklēšanas spektrs situācijā, kad tas pats konstatē vai ieinteresēts piegādātājs ziņo par interešu konflikta risku. Gan Eiropas Savienības Tiesas, gan Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – Vispārējā tiesa) judikatūrā noteikts skaidrs standarts interešu konflikta riska novērtēšanai, procesuālajiem aspektiem un pat iespējai piedzīt zaudējumus par pasūtītāja nolaidību, izmeklējot interešu konfliktu. Tādēļ šajā komentārā iepazīstināšu ar trīs būtiskākajiem Vispārējās tiesas spriedumiem par piegādātāju un pasūtītāja interešu konfliktu un paskaidrošu, kas jādara visām iesaistītajām pusēm.
1. Interešu konflikta riska konstatēšana
Apstāklis, kas interešu konflikta jautājumos mulsina ne vienu vien Latvijas pasūtītāju, ir tas, ka interešu konflikts kalpo par vienu no pretendenta izslēgšanas pamatiem publiskā iepirkuma procedūrā. Lai to piemērotu, pasūtītājam jāvērtē interešu konflikta risks, nevis konkrēts fakts, kuru apstiprinātu kāda valsts iestāde. Interešu konflikts faktiski iestājas tikai tad, kad pasūtītājs noslēdz iepirkuma līgumu ar piegādātāju, kurš atrodas interešu konfliktā ar to. Savukārt līdz tam brīdim juridiski mēs vērtējam tikai interešu konflikta risku jeb varbūtību, ka pasūtītājs noslēgs iepirkuma līgumu ar to pretendentu, kurš kropļojis konkurenci vai vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem iepirkumā.3
Pašreizējā Publisko iepirkumu likuma (turpmāk – PIL) 42. panta redakcijas mērķis bija pēc iespējas automatizēt pasūtītāja darbu gan toreiz gaidāmās elektroniskās iepirkumu sistēmas dēļ, gan novēršot pasūtītāju kļūdas, ja iepirkuma komisijā nepiedalās jurists.4 Tādēļ uzņēmēju lūgumi ieviest Direktīvas 2014/14/ES 24. panta tekstu pēc iespējas precīzi atdūrās pret Iepirkumu uzraudzības biroja un citu iesaistīto pušu iebildumiem, ka tas neatbilst automatizācijas iecerei.
Šogad mainījies ir gan vadošais politiskais spēks Saeimā un Finanšu ministrijā, gan sabiedrības pieprasījums novērst bieži izskanējušos korupcijas gadījumus publisko līdzekļu tēriņos. Tādēļ Finanšu ministrija ļoti mērķtiecīgi virza pēc iespējas plašas interešu konflikta definīcijas iekļaušanu PIL 25. panta pirmajā daļā, atsakoties no vēsturiski lietotā radinieku un darījumu partneru uzskaitījuma.5 Iepirkumu uzraudzības biroja praksē interešu konflikta riskus iesniedzēji parasti saredz, ja eksperts iepirkumā piedalās iepirkuma dokumentācijas sagatavošanā vai piedāvājumu vērtēšanā un vienlaikus strādā ar pretendentu konkurējošā uzņēmumā. Šādam piemēram pamatoti nav saistības ar interešu konflikta risku. Tomēr Iepirkumu uzraudzības birojs līdz šim nav piemērojis ne Eiropas Savienības Tiesas izskatītajā eVigilo lietā,6 ne citus jaunākos interešu konflikta riska novērtēšanas standartus. 2020. gada sākumā Iepirkumu uzraudzības birojs būtiski mainīja vadlīnijas par interešu konfliktu, interpretējot Publisko iepirkumu likuma 25.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes