Dienu pēc valsts svētkiem Latvijas likumdevējs visiem, kas kādā mērā saistīti ar kriminālprocesu, sniedza kārtējo dāvanu – apstiprinājumu jau par pārliecību kļuvušam pieņēmumam, ka grozījumi Kriminālprocesa likumā1 (turpmāk – KPL) nebeigsies nekad. Tas mudina neatslābt, gan mēģinot saprast, kas atkal kļuvis citādi, gan ar nerimstošu (kaut gan varbūt jau pamatoti pagurušu) interesi vērojot tos ceļus (neceļus), pa kuriem likumdevējs kriminālprocesa norisi mēģina virzīt. Savukārt mēs, turpinot aizsākto pieeju nozīmīgākiem KPL grozījumiem veltīt kādus vārdus šī izdevuma lappusēs, arī šoreiz nodosim lasītāja vērtējumam savu redzējumu par kārtējiem – nu jau 38. – Saeimā pieņemtajiem grozījumiem.2