Šogad decembrī Satversmes tiesa svinēs 25 gadu jubileju. Kopš pirmsākumiem tā bijusi viens no Latvijas tiesiskās sistēmas transformācijas un attīstības dzinuļiem, tai skaitā, izmantojot tiesību piemērošanas metodes, kas postpadomju tiesību telpā nebija pazīstamas, lietojot ārvalstu doktrīnas un tiesību prakses atziņas, demonstrējot līdz tam nebijuša līmeņa argumentāciju nolēmumos utt. Gadu gaitā pakāpeniski paplašinātas pieteikuma iesniegšanas iespējas Satversmes tiesā (sākumā privātpersonām nebija iespējams iesniegt konstitucionālo sūdzību). Turklāt, veikdama sarežģīto konstitucionālās kontroles funkciju un tādējādi atrazdamās uz robežas starp politiku un tiesībām, Satversmes tiesa spējusi saglabāt neatkarību, neskatoties uz domstarpībām ar parlamentu un valdību.
Neatkarību, atskatoties uz tiesas pirmajos desmit gados piedzīvoto, uzsvēra tās pirmais priekšsēdētājs prof. Aivars Endziņš: "Satversmes tiesa ir neatkarīga un nav politiski vai jebkā citādi ietekmējama. Mēs vadāmies tikai pēc likuma un Satversmes normām."1 Arī pēc 15 gadiem neatkarības jautājums nav zaudējis aktualitāti, jo novembrī pieņemtais spriedums, kas skāra ģimenes jēdzienu, raisīja diskusijas par Satversmes tiesas pilnvarām un nepieciešamību.
Piedāvājam lasītājiem "Jurista Vārda" sarunu ar tiesas priekšsēdētāju prof. Sanitu Osipovu – par iemesliem, kāpēc spriedze starp tiesu un citiem varas zariem ir neizbēgama, par to, kā funkcionē demokrātija un kāpēc tiesiskums ir ne vien mazākuma, bet arī sabiedrības vairākuma interesēs.
Šī intervija tiek veltīta Satversmes pieņemšanas 99. gadadienai, ko svinējām 15. februārī, un likumsakarīgi sasaistās arī ar šī "Jurista Vārda" kopējo tēmu, kas ir demokrātija, tiesiskums un pilsoņa un valsts attiecības.
Satversmes tiesa sākusi savas jubilejas gadu. Tomēr tieši šobrīd esat pakļauti kritikai, kas sekoja pēc 2020. gada rudenī pieņemtā sprieduma.2 Ne vien sociālo tīklu komentāros, bet arī parlamentā ir izskanējušas šaubas par Satversmes tiesas lietderību.
Debatēs, kas notika Saeimā, nebija pārmetumi tikai par šo vienu lietu. Tur tika minēta arī Abrenes lieta un vairākas citas. Ja valstī ir konstitucionālā justīcija, tā pārbauda politiķu lēmumus. Lēmumi, kas vairākumam politiķu, tos pieņemot, likušies pareizi, var izrādīties nepareizi, ja tos aplūko caur tiesiskuma prizmu. Tāpēc šāda spriedze un tiesas kritika no politiķu puses ir neizbēgama. Tā tas notiek arī citur pasaulē. Taču tiesas kritikai ir jābūt korektai un cieņpilnai, kā tas piedien konstitucionālo orgānu savstarpējā komunikācijā. To nosaka vispirms varas dalīšanas princips. Demokrātiju mēs varam iedzīvināt tikai tiesiskas valsts formā, savukārt tiesisku valsti varam īstenot tikai tad, ja ievērojam varas dalīšanu, kas nefunkcionē bez konstitucionālās justīcijas.
Īpaši mūsdienās, kad modernā valsts ir tik ļoti cieši saistīta ar tiesībām, likumdevējam nav vienkārši izsekot visam. Mums ir saistošas ne vien nacionālās, bet arī Eiropas Savienības un starptautiskās tiesības. Tai skaitā mums ir jāņem vērā starptautisko tiesu judikatūra, un pastāv vēl arī soft law, proti, "maigas" vai stingrākas rekomendācijas, kā pareizi darboties. Turklāt tiesības un tiesu judikatūra, tāpat kā sabiedrība, visu laiku attīstās. Likumdevēju veido tautas pārstāvji, un vairākums no tiem nav tiesību zinātāji.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes