ŽURNĀLS Viedoklis

1. Vakcinēšanās un cilvēktiesības

1.1. Valsts pienākums nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, t.sk. imunizēšanas pienākums

Valsts pienākumu nodrošināt veselības aizsardzību, kas sevī ietver arī iedzīvotāju imunizēšanu, nosaka vairāki starptautiskie tiesību akti. Šāds pienākums noteikts ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām un sociālajām un kultūras tiesībām 12. pantā. Savukārt šajā normā ietvertais imunizēšanas pienākums izriet no ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas sniegtās Pakta interpretācijas.¹

Eiropas reģionā tiesības uz veselības aizsardzību noteiktas Eiropas Sociālās hartas (ESH)² 11. pantā. Šīs tiesības uzliek gan pozitīvos, gan negatīvos pienākumus ar mērķi sasniegt augstāko iespējamo veselības standartu, kā arī tiesības uz piekļuvi veselības aprūpei.³ Eiropas Sociālo tiesību Komiteja ir norādījusi, ka saskaņā ar ESH 11(1). pantu valstīm ir jānodrošina augstākais veselības standarts saskaņā ar esošajām zināšanām medicīnas zinātnē. Tas tostarp ietver pienākumu veselības aprūpes sistēmu organizēt tā, lai tā spētu atbilstoši reaģēt uz tādiem veselības riskiem, no kuriem var izvairīties, t.i., no tādiem riskiem, no kuriem var izvairīties ar kontrolētu rīcību.⁴

ESH 11(3). pants noteic, ka valstīm ir pienākums veikt visus pasākumus, lai nepieļautu iespējamo epidēmisko, endēmisko un citu slimību izraisīšanos. Saskaņā ar šo normu valstīm ir pienākums rīkoties, ievērojot piesardzības principu. Šis princips nozīmē, ka gadījumā, ja pastāv provizoriski zinātniski dati, kuri norāda, ka ir pamats bažām par drošību cilvēka veselībai, valstīm ir pienākums veikt piesardzības pasākumus atbilstoši ESH 11. pantā noteiktajam pienākumam nodrošināt augstu veselības aizsardzības standartu.⁵ ESH 11(3). pants ietver valstu pienākumu veikt iedzīvotāju imunizāciju un uzraudzīt epidemioloģisko situāciju, kas nozīmē, ka valstīm ir jānodrošina plaši pieejamas imunizācijas programmas un vakcinācijas aptvere nolūkā neitralizēt vīrusus.⁶

Eiropas Savienības (ES) tiesības jautājumus par sabiedrības imunizēšanos neregulē, jo veselības aizsardzības sistēmu organizēšana ietilpst pašu ES dalībvalstu kompetencē.⁷

Obligātā vakcinēšanās un cilvēktiesības

Jautājums par obligātu prasību vakcinēties ir skatāms vairāku cilvēktiesību kontekstā. No vienas puses ir noteiktas personas tiesības uz medicīnisku iejaukšanos tikai ar brīvu un informētu piekrišanu, kā tas izriet no ESH 11(1). panta⁸ un Eiropas Padomes Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu⁹ 5. panta. Tai pašā laikā gan ESH G pants, gan Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu 26. pants pieļauj šo tiesību ierobežošanu, ja tas ir noteikts ar likumu un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) jautājumu par vakcinēšanos skatījusi divās lietās. Šobrīd šie ECT spriedumi būtībā ir galvenais atskaites punkts Eiropas valstu likumdevējiem, lai izvērtētu, vai nacionālajā līmenī veiktie pasākumi atbilst starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

Lietā Solomahkin pret Ukrainu¹⁰ pieteicējs sūdzējās par vakcinēšanu pret difteriju bez informētas piekrišanas un it kā šīs vakcīnas izraisītām veselības problēmām.ECT atzina, ka situācija skatāma Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 8. panta ietvaros. ECK 8. pants, kurš nosaka privātās dzīves aizsardzību, ietver personas fizisko integritāti. Jebkura medicīniskā manipulācija pret personas brīvu un informētu gribu ir iejaukšanās personas fiziskā un psiholoģiskā integritātē, ko aizsargā ar ECK 8(1). pants.¹¹ Tomēr šī tiesība nav absolūta un var tikt ierobežota, ja tas noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis, un tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.¹²

Lietā Vavrička un citi pret Čehiju¹³ ECT skatīja jautājumu par valsts tiesisko regulējumu, kurš paredz obligātu bērnu vakcināciju, bez kuras nav ļauts apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādes. Šajā lietā ECT atzina, ka valsts prasība obligāti vakcinēt bērnus pret noteiktām slimībām ir attaisnojama un samērīga iejaukšanās personas integritātē. ECT gan atgādināja, ka medicīniski pārbaudītas vakcīnas neizslēdz blakus efektus, tamdēļ valstu nacionālajās sistēmās ir jābūt pieejamai kompensācijai gadījumā, ja tiek nodarīts kaitējums veselībai.¹⁴ Tāpat ECT norādīja, ka personas pretvakcinēšanās pārliecība nebauda ECK 9. panta (pārliecības, uzskatu brīvība) aizsardzību, jo tas neaizsargā ikvienu pārliecību, bet tikai tādu pārliecību, kura ir pietiekami noturīga un patiesa. Turklāt ir jāņem vērā, ka šāda pārliecība nonāk pretrunā tiesību normām, kuras vienādi ir piemērojamas visiem.¹⁵

2. Vakcinēšanās un tiesības nodarbinātībā

Starptautiskās tiesības. Darba drošība

Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) jautājumu par darbinieku vakcināciju skata no darba drošības standartu viedokļa, konkrētāk, darbinieku aizsardzības pret bioloģiskiem riskiem aspektā (atsaucoties uz Konvenciju C155 un C187). Saskaņā ar SDO norādīto, starptautisko darba tiesību standarti tieši neregulē jautājumu par obligāto vakcinēšanos kā nodarbinātības nosacījumu, tamdēļ šis jautājums regulējams nacionālā līmenī. Tai pašā laikā SDO Ekspertu komiteja aicina amatos, kuros imunizācija ir svarīga, to padarīt pieejamu, bet ne obligātu, tā vietā nodrošinot citus veselības un darba drošības aizsardzības pasākumus.¹⁶

Eiropas reģionā nozīmīgākais starptautiskais tiesību dokuments, kurš regulē darba tiesības, ir ESH. Pašlaik Eiropas Sociālo tiesību komiteja nav nākusi klajā ar paziņojumu par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no ESH, attiecībā uz obligātas vakcinācijas prasību nodarbinātībā. Tai pašā laikā saskaņā ar ESH 11. pantu valstīm ir jānodrošina gan sabiedrības veselības aizsardzība, gan saskaņā ar ESH 1. pantu – tiesības uz darbu un 2. pantu – tiesības uz taisnīgiem nodarbinātības nosacījumiem. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka ESH 1. pants nepiešķir tiesības uz nodarbinātību personām individuāli, bet gan uzliek par pienākumu valstij veikt pasākumus darba vietu izveidošanai un nodrošināšanai un atbalsta pasākumus darba meklētājiem. Tāpat ESH 1(2). pants, kurš ietver diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, attiecas uz klasiskajiem diskriminācijas aizlieguma pamatiem, proti, pazīmēm, kuras persona parasti nevar mainīt, piemēram, dzimumu, rasi, etnisko piederību, vecumu.¹⁷ Tā kā lēmums par vakcinēšanos ir maināms, t.i., atkarīgs no paša cilvēka gribas, tad vakcinēšanās vai nevakcinēšanās nebūtu uzskatāma par diskriminācijas aizlieguma pazīmi (izņemot gadījumus, kuros persona nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ, vai arī pārliecība ir noturīga un patiesa (skatīt ECT spriedumu lietā Vavrička un citi pret Čehiju). Savukārt ESH 2(4). pants uzliek par pienākumu nodrošināt veselībai nekaitīgus un drošus darba apstākļus, kas vakcinēšanās kontekstā būtībā pieprasa veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu darbinieku veselību. Kā izriet no pētījumiem medicīnas jomā, pašlaik visefektīvākais pasākums ir vakcinēšanās. No minētā izriet, ka no ESH neizriet tādas tiesības nodarbinātības jomā, kas aizliegtu noteikt obligātu vakcinēšanos. Tomēr, kā teikts iepriekš, nosakot šādu prasību, ir jāievēro ESH G pants.

Arī ES tiesības tieši neregulē jautājumu par obligāto vakcinēšanos nodarbinātības kontekstā. Tiesiskais regulējums, kurš būtu attiecināms uz šo situāciju, ir direktīvas, kas nosaka darba drošības standartus,¹⁸ t.sk., darba aizsardzības pienākumus saistībā ar bioloģiskiem riskiem.¹⁹ Šis pienākums attiecīgi jārealizē, ņemot vērā ES Pamattiesību hartā noteiktās cilvēktiesības, t.sk., tiesības uz personas neaizskaramību (3. pants) un tiesības uz veselības aizsardzību (35. pants). Arī ES Pamattiesību hartā noteiktās tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas (52(1). pants, kā arī hartā noteiktās tiesības ir interpretējamas atbilstoši ECK (52(3). pantam.

No minētā izriet, ka starptautiskās darba tiesības jautājumu par obligāto vakcinēšanos nodarbinātībā tieši neregulē, līdz ar to atstājot šo jautājumu regulēšanai nacionālajā līmenī. Tai pašā laikā nacionālajam tiesiskajam regulējumam ir jāatbilst vispārējiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem.

3. Likumprojekta atbilstība starptautiskajiem standartiem

Grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā (Likumprojekts) attiecībā uz nodarbinātības jomu caurmērā var uzskatīt par atbilstošiem vispārējiem cilvēktiesību standartiem, proti, ierobežojumi nodarbinātībā tiks noteikti ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis (sabiedrības veselības aizsardzība) un pirmšķietami izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. Likumprojektā ietvertā regulējuma atbilstība ir samērīga. Pirmkārt, darbspējīga sertifikāta prasība ir attiecināma tikai uz nodarbinātajiem, kuri strādā konkrētos amatos vai konkrētos apstākļos (7⁴(1). pants). Otrkārt, darba devējam "ir tiesības pieprasīt" darbspējīgu sertifikātu, nevis pienākums, kas darba devējam dod zināmu rīcības brīvību (7⁴(1). pants). Treškārt, Likumprojekta 7⁴(7). pants paredz pienākumu pielāgot darba vietu (pārcelt citā darbā), ja šāda iespēja pastāv.

Tomēr Likumprojektam ir būtisks trūkums, jo tas neregulē to personu specifisko situāciju, kuras nedrīkst vakcinēties veselības iemeslu dēļ. Šāda tiesiskā regulējuma neesamība ir pretrunā Direktīvai 2000/78/EK.²⁰

Jēdziens "invaliditāte" Direktīvas 2000/78/EK izpratnē ir neatkarīgs ES tiesību jēdziens. ES Tiesa jēdzienu "invaliditāte", vadoties no ANO Konvencijas 1. panta noteiktās definīcijas, ir interpretējusi šādi:

"[..] jēdziens "invaliditāte" Direktīvas 2000/78 izpratnē ir attiecināms uz ierobežojumu, kurš tieši izriet no ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt pilnvērtīgu un efektīvu attiecīgās personas dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem [..].²¹

Līdz ar to par personu ar invaliditāti ir uzskatāms ikviens darbinieks, kurš kāda ilgstoša veselības traucējuma dēļ noteiktā nodarbinātības kontekstā saskaras ar šķēršļiem piedalīties nodarbinātībā. Minētais ir tieši attiecināms uz darbiniekiem, kuri veselības dēļ nedrīkst vakcinēties. Attiecīgi Covid-19 pandēmijas noteikto nodarbinātības ierobežojumu kontekstā šīm personām ir radīti šķēršļi pilnvērtīgi un vienlīdzīgi ar citiem piedalīties nodarbinātībā, ja attiecīgajā amatā vai darba veikšanas kontekstā tiek pieprasīts darbspējīgs vakcinēšanās sertifikāts.

Saskaņā ar Direktīvu 2000/78/EK darba devējam attiecībā uz personām ar invaliditāti (t.sk. tiem, kuri nedrīkst vakcinēties) rodas šādi pienākumi un atbildība:

• pirmkārt, darba devējam ir pienākums darbiniekam ar invaliditāti nodrošināt darba vietas pielāgošanu saprāta robežās, t.i., darba vietas pielāgošanas prasība ir jāpilda tikai tiktāl, cik tā uzliek samērīgu slogu darba devējam;²²
• otrkārt, ja darba devējs darba vietas pielāgošanu darbiniekam ar invaliditāti neveic, tad tā ir uzskatāma par diskrimināciju invaliditātes dēļ.²³

Līdz ar to no Direktīvas 2000/78/EK izriet, ka attiecībā uz personām, kuras nedrīkst vakcinēties veselības stāvokļa dēļ un kuras līdz ar to ir uzskatāmas par personām ar invaliditāti konkrētajos apstākļos, ir jābūt specifiskam tiesiskajam regulējumam. Likumprojekts šādu specifisku tiesisko regulējumu nesatur un līdz ar to neatbilst Direktīvas 2000/78/EK prasībām.