Valsts prezidents Egils Levits vairākkārt ir uzsvēris nepieciešamību pilnveidot un modernizēt valsts pārvaldi. Viņš ir minējis valsts pārvaldības problēmu, ka institūcijas neredz kopējo laukumu. Prezidenta ieskatā, mūsdienīgā valstī pastāv tā dēvētās horizontālās jomas, kuras skar ne tikai vienu nozari, bet vairākas, tāpēc horizontālās problēmas ir jārisina politiskā līmenī. Pašlaik esošā pārvaldības sistēma ar vertikālo jomu pārstāvniecību ir nepietiekama, turklāt nav arī politikas koncepcijas, kā jāsadarbojas dažādām iestādēm, izskatot un risinot jautājumus, kas skar valsts intereses.1
Nesen Valsts prezidents, uzrunājot Saeimu, aicināja deputātus līdz pilnvaru beigām turpināt iesāktās reformas un likt pamatus citām kritiski svarīgām reformām, kas ietekmēs mūsu dzīvi ilgtermiņā. Starp jomām, kurās nepieciešamas reformas, viņš minēja valsts strukturālo atpalicību.
Valsts pārvaldes uzlabošana ir nepieciešama, lai novērstu līdzīgus gadījumus, kā tas bija, piemēram, ar kādas bankas glābšanu, kas valstij izmaksāja miljardu un vairāk. Vēl – obligātā iepirkuma komponente, kas nozīmē simtus miljonus eiro. Var minēt arī e-veselības ieviešanu un ar to saistītās ķibeles – droši vien Veselības ministrijā nebija kompetentu speciālistu, kas tai laikā, kad tika piedāvāts ieviest šādu modeli, spētu izvērtēt iepirkumu, kas izmaksājis desmitiem miljonus eiro. Vēl var minēt Satiksmes ministrijas vilcienu iepirkumus un daudzas citas lietas, par ko visiem Latvijas iedzīvotājiem būs jāmaksā vēl gadiem ilgi.
Dažādu ministriju juridiskajiem dienestiem noteikti vajadzēja iepriekš minētās un vairākas citas shēmas izvērtēt un novērst. Tomēr daudzas afēras bija iespējamas, jo valsts pārvalde pieļāva attiecīgu tiesisko regulējumu un virzību. Tagad atliek tikai minēt – apzinoties vai arī labākajā gadījumā pat nenojaušot, ka it kā ar labiem nodomiem tika maskētas un bīdītas pārdomātas shēmas.
Valsts pārvaldē ir vairākas nevajadzīgas institūcijas. Kaut arī kopumā valsts pārvaldes darbību var vērtēt kā labu un apmierinošu, bet, ņemot vērā valsts pārvaldē nodarbināto skaitu, tai vajadzētu darboties veiksmīgāk un gūt lielāku sabiedrības uzticības līmeni.
Valsts pārvalde ir orientēta uz sabiedrības vajadzībām un funkcijām, kuru pamatā ir organizatoriskas struktūras, procesi, pienākumi, politikas virzieni un programmas, kas ietekmē sociālo uzticēšanos un veido nosacījumus sabiedriskās vērtības radīšanai. Iestādēm ir būtiska nozīme iniciatīvu noteikšanā, neskaidrības mazināšanā un labklājības ilgtspējas nodrošināšanā. Trūkumi valsts pārvaldes darbībā ietekmē ieguldījumus un inovāciju.
Valsts pārvaldes reformu plāns, kas ir publiski pieejams,2 paredz trīs gadu laikā panākt progresu valsts pārvaldes attīstībā. Plāns un tajā iekļautie pasākumu mērķi ir balstīti sabiedrības un valsts pārvaldē strādājošo interesēs. Piedāvājums paredz ieviest jaunus un inovatīvus risinājumus, nepalielinot valsts budžeta izdevumus.
Valsts pārvaldei tuvāko gadu laikā ir jāīsteno tā dēvētās nulles birokrātijas principi, kas nozīmē, ka maksimāli jāatsakās no nevajadzīgas birokrātijas iedzīvotāju un uzņēmēju saziņā ar valsti. Reformu plāns paredz virzīties uz mazas un analītiskas valsts pārvaldes modeli, kurā tiek samazināta uzraudzības un kontroles funkcija, paaugstinot katra darbinieka individuālo atbildību. Vienlaikus paredzēts izskaust liekus procesus un regulējumus, samazināt administratīvo slogu un izmaksas.