ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze pasaulē iezīmēja izteiktu nepieciešamību izmantot digitālās tehnoloģijas, galvenokārt elektroniskās komercijas (turpmāk – e-komercija) piedāvātos pakalpojumus gan komersantu, gan patērētāju vidū, lai tiešsaistē iegādātos sadzīvei nepieciešamo. Strauji pieaugusī patērētāju interese izmantot e-komercijas piedāvātos pakalpojumus sniedza lielisku iespēju komersantiem pārvirzīt savu jau fiziski eksistējošo uzņēmuma modeli uz elektronisko vidi. Secīgi, pieaugot konkurentu skaitam e-komercijas tirgū, daļa šī tirgus dalībnieku ir saskatījuši pamatotu nepieciešamību nostiprināt savu tirgus pozīciju, lai nodrošinātu stabilu uzņēmuma peļņu un saglabātu patērētāju interesi iegādāties komersanta piedāvātās preces vai pakalpojumus.

Veidi, kādos tirgus dalībnieki cenšas panākt savas pozīcijas nostiprināšanu tirgū, ir visdažādākie, taču nereti tirgus dalībnieku īstenotās darbības vai noteiktie ierobežojumi liek aizdomāties par to, vai tie ir tiesiski konkurences noteikumu ietvaros un vai tādējādi nepamatoti netiek radīti diskriminējoši apstākļi citiem tirgus dalībniekiem. Kā vienu no piemērojamiem ierobežojumiem var minēt vertikālo ierobežojumu ieviešanu. Proti, selektīvās izplatīšanas tīkla piemērošanu atsevišķu, selektīvi izvēlētu komersantu starpā, cenšoties regulēt preču vai pakalpojumu tālākpārdošanas dažādos aspektus.

Selektīvās izplatīšanas tīkls ir apzīmējums, kas nereti tiek piemērots praksē, izplatot luksusa preces vai pakalpojumus.¹ Ja komersants ir pietiekami ambiciozs ieskicēt priekšstatu sev par labu, tirgojot konkrētas preces vai pakalpojumus, tad šim komersantam ir iespēja to nodrošināt, īstenojot selektīvās izplatīšanas sistēmu. Saskaņā ar šo sistēmu komersants vērīgi izraudzīsies preču vai pakalpojumu izplatītājus, ar kuriem potenciāli veidot sadarbību, vadoties pēc rūpīgi izsvērtiem kritērijiem.²

Ir pamats uzskatīt, ka pašreiz spēkā esošās tiesību normas, kuras nosaka aizliegumu slēgt vertikālas vienošanās starp tirgus dalībniekiem, nav piemērotas e-komercijas sektora darbības specifikai. Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīs uzmanību ir izpelnījies jautājums par to, kuri ierobežojumi konkurences noteikumu ietvaros ir tiesiski pamatoti gadījumos, kad komersanti, kuri piedāvā luksusa preces vai pakalpojumus e-komercijas vidē, nosaka attiecīgo preču vai pakalpojumu izplatīšanas ierobežojumus. Kā piemēru var minēt mazumtirgotāju komercdarbības ierobežošanu, liedzot tiem piedāvāt konkrēta komersanta preces vai pakalpojumus nepilnvarotu trešo personu e-komercijas platformās.