ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Lai veicinātu atbilstošu iekšējā tirgus darbību, vienlaikus paredzot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) likumdevējs 2019. gada 20. maijā pieņēma divas direktīvas: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/770 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem (turpmāk – Direktīva 2019/770) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/771 par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem (turpmāk – Direktīva 2019/770) (abas kopā turpmāk – Direktīvas).

Atbilstoši Direktīvās paredzētajam tās stājas spēkā no 2022. gada 1. janvāra, vienlaikus nosakot pienākumu dalībvalstīm līdz 2021. gada 1. jūlijam pieņemt un publicēt normatīvos tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvu prasības. Latvijā likumprojekts, ar kuru plānots pārņemt Direktīvās ietvertās normas šī raksta sagatavošanas brīdī vēl joprojām nav izskatīts Saeimā pat 1. lasījumā, tomēr tas, visticamāk, tiks darīts tuvākajā laikā – 27. oktobrī likumprojektu ir izskatījusi un atbalstījusi atbildīgā Saeimas komisija, lūdzot šo likumprojektu iekļaut Saeimas tuvākās ārkārtas sēdes darba kārtībā izskatīšanai pirmajā lasījumā.¹ Ņemot vērā, ka pēc nepilniem diviem mēnešiem jāstājas spēkā no Direktīvām transponētajiem noteikumiem, šis ir īstais brīdis, lai veicinātu padziļinātu diskusiju par Direktīvās ietvertajām normām, it īpaši ņemot vērā, ka šīs Direktīvas paredz maksimālu saskaņošanu (maximum harmonisation) jeb aizliegumu dalībvalstīm paredzēt no Direktīvām atšķirīgus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, izņemot Direktīvās atsevišķi noteiktos gadījumos.²

Tādējādi gan Latvijas, gan ārvalstu juridiskajā literatūrā izteiktās atziņas par Direktīvās ietverto normu piemērošanas aspektiem lielākoties būs tikpat aktuālas kā vēlāk izteiktās atziņas par Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (turpmāk – PTAL) regulējumu, ar kuru pārņems Direktīvu prasību piemērošanu. Turklāt, uzsākot diskusiju par Direktīvām, pastāv arī iespēja dot potenciāli noderīgu viedokli attiecībā uz jautājumiem, kuros Direktīvas ir piešķīrušas rīcības brīvību dalībvalstīm.

Katras dalībvalsts tiesību piemērotājiem būtu jāno­dro­šina konsekventa un ES tiesībām atbilstoša no direktīvām pārņemto normu piemērošana. Tādēļ šī raksta mērķis ir vērst uzmanību uz Direktīvā 2019/770 ietverto normu piemērošanas problemātiskajiem aspektiem, kā arī sniegt iespējamos virzienus to risināšanai. Ievērojot raksta apjomu, tajā netiks sniegts detalizēts izklāsts par Direktīvās ietvertajām normām, kā arī nebūs veltīta liela uzmanība Direktīvai 2019/771, kuras analīzi būtu noderīgi veikt atsevišķa raksta ietvaros.

Ievadam jānorāda, ka, neraugoties uz Direktīvu atšķirīgajiem nosaukumiem, tās veido papildinošu un savstarpēji saistītu regulējumu,³ kas ir vērsts uz ES digitālās ekonomikas attīstību un digitālās dimensijas integrēšanu iekšējā tirgū. ES likumdevējs ir apzinājies, ka mūsdienu ekonomiku arvien vairāk virza tehnoloģijas un elektroniskā komercija,⁴ kuru potenciāls nevar tikt sasniegts ar atšķirīgiem patērētāju tiesību aizsardzības un līgumtiesību noteikumiem visās 27 ES dalībvalstīs.⁵

Šī raksta struktūra savā ziņā tiks veidota atbilstoši galveno elementu grupām, ko regulē Direktīva 2019/770. Kā tas izriet no Direktīvas 2019/770 nosaukuma, tās mērķis ir regulēt digitālā satura un digitālo pakalpojumu līgumu aspektus, šajā ziņā galveno uzmanību vēršot uz: 1) digitālā satura un digitālā pakalpojuma atbilstību līgumam; 2) tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības vai nepiegādāšanas gadījumā; 3) digitālā satura un digitālā pakalpojuma modifikāciju. Lai gan ar atšķirīgu regulējuma objektu, tomēr regulējamo jautājumu ziņā līdzīga ir arī Direktīva 2019/771. Šajā direktīvā ir ietverti preču, tostarp preču ar digitāliem elementiem, pārdošanas līgumu aspekti. Arī šī direktīva galveno uzmanību pievērš atbilstības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu jautājumam, papildus ietverot arī detalizētu komercgarantiju regulējumu.⁶

1. Problemātiskie aspekti saistībā ar digitālā satura/pakalpojuma atbilstības līgumam izvērtēšanu

Lai izvērtētu, vai digitālais saturs/pakalpojums ir atbilstošs līgumam, Direktīvā 2019/770 pēc būtības ir paredzēta divu līmeņu struktūra.

1) Pirmkārt, digitālā satura/pakalpojuma iezīmēm ir jāatbilst līguma prasībām un konkrētam patērētāja nolūkam, kas ne vēlāk kā līguma noslēgšanas brīdī darīts zināms komersantam un par ko komersants sniedzis piekrišanu. Šīs prasības tiek dēvētas par "subjektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību" jeb "subjektīvajām atbilstības prasībām", un tās ir cieši saistītas ar līguma noteikumiem (minētās prasības detalizētāk skat. Direktīvas 2019/770 7. pantā).

Vienlaikus jāņem vērā, ka subjektīvajām atbilstības prasībām nereti nebūs liela nozīme patērētāju aizsardzībā, jo komersanti bieži izstrādā līgumus ar zemiem patērētāju tiesību standartiem.

2) Tādējādi, otrkārt, digitālajam saturam/pakalpojumam ir jāatbilst "objektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību". Kā tas izriet no Direktīvas 2019/770 45. apsvēruma, objektīvās atbilstības prasības ir paredzētas, lai pasargātu patērētāju arī gadījumos, kad līgumā ir noteikti ļoti zemi standarti. Neizsmeļoši aprakstot objektīvās atbilstības regulējumu, jānorāda, ka digitālajam saturam/pakalpojumam vispārīgi būtu jābūt: 1) piemērotam nolūkiem, kuriem parasti izmantotu tāda paša veida digitālo saturu/pakalpojumus; 2) sniegtam tādā daudzumā un ar tādām īpašībām un veiktspējas rādītājiem, kādi parasti ir tāda paša veida digitālajam saturam/pakalpojumiem un ko patērētājs var pamatoti sagaidīt, ņemot vērā digitālā satura/pakalpojuma veidu, publiskus paziņojumus (jo īpaši reklāmu, marķējumu); 3) nodotam ar pamatoti sagaidāmiem piederumiem, instrukcijām; 4) atbilstošam izmēģinājuma versijai vai priekšskatījumam, ko komersants ir darījis pieejamu pirms līguma noslēgšanas (minētās prasības detalizētāk skat. Direktīvas 2019/770 8. pantā).

Objektīvu atbilstības prasību paredzēšana, lai gan nav jaunums ES tiesībās (skat., piemēram, Direktīvas 1999/44/EK 2. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktu), ir vērtējama pozitīvi, jo tā līdzsvaro patērētāja un komersanta parasti nevienlīdzīgo tirgus un ekonomisko stāvokli. Vienlaikus, lai šīs prasības sasniegtu savu mērķi – nodrošināt, ka patērētājiem netiek liegtas viņu tiesības, tām ir jābūt veidotām pietiekami skaidri un saprotami, lai tās varētu izvērtēt un piemērot ne tikai tiesību piemērotājs, pieaicinot attiecīgās nozares ekspertus, bet arī identificēt patērētājs, kuram būtu jābūt pārliecinātam par savām tiesībām pirms tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas.