ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

2019. gada 20. maijā tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 770/2019 par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem (turpmāk – Direktīva 770/2019).¹ Tā tika radīta ar nolūku, lai ieviestu, iespējams, vienu no būtiskākajiem regulējumiem, kas šobrīd ir nepieciešams Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomiskās attīstības tālākai veicināšanai – digitālā satura nodošanai patērētājam. Domājams, ka gandrīz visa mūsdienu sabiedrība diendienā saskaras ar digitālu saturu, piemēram, straumēšanas platformās, drukas programmatūrā, datorspēlēs utt. Vienlaikus, pierodot pie šādas ikdienišķas digitālā satura lietošanas, var šķist pavisam mazsvarīgi, kādas tiesiskās attiecības rodas šī digitālā satura izmantošanas rezultātā vai, vēl jo vairāk, kas ir objekts, par ko tiek maksāts. Tomēr brīdī, kad digitālajam saturam rodas darbības traucējumi vai arī persona lemj nodot digitālo saturu, kas, viņasprāt, tai "pieder", svarīga kļūst tieši digitālā satura tiesiskā daba. To ņemot vērā, šī raksta galvenais mērķis ir ieviest zināmu skaidrību par vienu no digitālā satura būtiskākajiem tiesiskajiem aspektiem – patērētāja rīcības brīvības tvērumu ar tam nodoto digitālo saturu.

Pirms tiek veikta jebkāda tālāka tiesiskā analīze, būtu norādāms, ka turpmāk izklāstītais ar lielu ticamības pakāpi radīs apmulsumu to personu starpā, kurām jautājumi par digitālo saturu, autortiesībām un patērētāju tiesībām ir sveši. Lai gan šis raksts ir veidots pēc iespējas uztveramākā veidā, lielāku labumu no tā gūs lasītāji ar priekšzināšanām.²

Digitālā satura nodošanas darījums

[1] Gadījumos, kad patērētājam par atlīdzību tiek nodots digitāls saturs, starp patērētāju un minētā satura pārdevēju rodas kompleksas tiesiskās attiecības, kuras visbiežāk veido vairāku līgumu elementi. Tomēr lielākajā daļā gadījumu, ja digitālais saturs tiek nodots pret atlīdzību, līdzās tam patērētājs piekrīt arī šī digitālā satura kā autortiesību objekta lietošanas un dažādu tiesību pārejas noteikumiem, kas ir ietverti licences līgumā.³

[2] Kodolīgi aplūkojot pašu digitālā satura "nodošanu", lasītājam varētu rasties pirmšķietami saprātīgs pieņēmums par atsavinājuma līguma esību tiesiskajās attiecībās starp digitālā satura tirgotāju un patērētāju. Tomēr atbilstoši Latvijas tiesību sistēmai digitāls saturs vismaz šobrīd nevar tikt uzskatīts par atsavinājuma līguma objektu. Kā uz to ir norādījis profesors Jānis Kārkliņš, uz līgumiem, kuru objekts ir digitāls saturs, šobrīd nav attiecināmi Civillikumā⁴ paredzētie vispārējie atsavinājuma līgumu (pirkuma līgums, maiņas līgums, piegādes līgums, uztura līgums, kā arī dāvinājuma līgums) noteikumi. Atsavinājuma līgumus vienojošā pazīme ir tā, ka šo līgumu noslēgšanas vai izpildes rezultātā pāriet īpašuma tiesības, kas savukārt nozīmē, ka līguma objektam ir jābūt tādam, pār kuru īpašuma tiesības vispār var tikt īstenotas. Kā uz to norāda Civillikuma 927. pants, īpašuma tiesības var tikt īstenotas tikai pār lietu (gan ķermenisku, gan arī bezķermenisku). Ņemot vērā, ka digitālu saturu nevar uzskatīt nedz par ķermenisku, nedz par bezķermenisku lietu (jo ķermeniskas lietas raksturo to telpiskās īpašības, bet bezķermeniskas lietas var būt tikai tiesības), jāsecina, ka īpašuma tiesības nevar tikt īstenotas pār to. Citiem vārdiem, jāatzīst, ka līgumi, kuri kādai personai dod tiesības izmantot digitālo saturu, no atsavināšanas viedokļa ir atzīstami nevis par pirkuma līgumiem, bet gan par netipiskiem jeb sui generis līgumiem, kas nebauda detalizētu tiesisko regulējumu.⁵ Ņemot vērā, ka jautājums par digitālu saturu atsavināšanas kontekstā ir aplūkots citviet doktrīnā,⁶ tas netiks detalizētāk izklāstīts. Vienlaikus gan jāpiebilst, ka šī raksta ietvaros jēdziens "pārdošana" tiks uzlūkots plašāk, neaprobežojoties vien ar šī jēdziena izpratni Latvijas civiltiesībās.

Patērētāja, autora un tirgotāja savstarpējās tiesiskās attiecības

[3] Kā jau minēts, ar jēdzienu "digitāls saturs" tiek apzīmēts plašs tiesību objektu loks – viss, kas tiek nodots digitālā formā.⁷ Ņemot vērā digitālā satura plašo tvērumu, kā digitāls saturs varētu tikt uzlūkota arī liela daļa no autortiesību objektiem (elektroniskā formā pastāvoši literārie darbi, digitāli mākslas darbi, muzikālie darbi u.c.). No šāda viedokļa kļūst redzams, ka digitāls saturs ir nesaraujami saistīts ar autortiesībām un tādēļ regulējumam par digitālo saturu vajadzētu būt savstarpējā harmonijā ar autortiesisko regulējumu.